Neprotu kasīties, man tas bojā garīgo (bija pieredze skolas laikos). Tai sakarā man pavisam cita reakcija, jo skaļāk kāds blakus bļauj, jo es esmu mierīgāka un uztveru situāciju kaut kā no malas. Atceros tikai divas reizes, kad kāds uz mani bija pacēlis balsi. Vienu reizi trāpījos nelielā kolektīvā, kur šefene bija maigi sakot ... nu, pat nezinu, - papīri tika svaidīti pa gaisu, kolektīvs nejēgas un neprašas. Pienāca reiz arī mana kārta, izsauca pie sevis uz klopi

, un sākās... Ko tur daudz, kad viņai tas tvaiks nedaudz pierimās un šamā bija gatava mani uzklausīt, es viņai pateicu, ka man viņas ļoti žēl, iedomājoties to, cik tas drausmīgi,
gadiem ilgi nākt uz darbu, kur tev apkārt tikai muļķu bars, kuri ne tikai nesaprot ko tu no viņiem vēlies, bet pat droši vien tevi neciena un neatbalsta. Tas būtībā ir šausmīgs liktenis. Un tad viņa sāka raudāt... bet man palika neomulīgi. Kašmars.
Otrā reize bija zaļā jaunībā... tad beidzās viss ar to, ka abas puses bija pārsmējušas...