Mārītis. Es nemāku draudzēties.

[RaFix]

Visi draugi, kas man ir, ir jau kopš bērnības, vēlākais vidusskolā pielasīti. Kopš tiem laikiem ir vēl kaudze paziņu, bet tādu kārtīgu draugu jaunu nav. Kādi bijām pamuļķi, tādi esam, un visi barā joprojām dzīvojamies.
Kopš zināma laika, man ir parādījusies sievas vietas izpildītāja. Kā zināms, šādām personām nāk līdzi draudzeņu komplekts. Dažām draudzenēm ir vīri un es esmu spiests viņus pazīt. Nav jau tā, ka nepatīkami cilvēki.
Bet te nu sākas stāsts par Mārīti. Mārītis ir sievas v.i. labākās draudzenes vīrs. Salīdzinoši nesen sievas v.i. palūdza mani vairāk laika pavadīt ar Mārīti - paņemt viņu līdzi makšķerēt vai kko tādu. Bez sievietēm. Izrādās, šams antidepresantus dzer, draugu viņam nav un atiecīgi nav neviena cita, kas viņu kkur varētu aizvilkt, lai nav tā, ka tikai darbs-ģimene-darbs.
Paņēmu viņu līdzi uz vienām gonkām, paņēmu līdzi makšķerēt, uzaicināju palīdzēt ar remontu. Labs cilvēks vispār, bet kkā es tomēr atviegloti nopūšos katru reizi, kad viņš dodas mājās.
Tā arī nekā nevaru saprast - cilvēks labs, bet kāpēc šitā? Es vairs iedraudzēties ar cilvēkiem neprotu, vai kas?

[Spārka]

Ne jau ar katru var iedraudzēties. Nav īsti godīgi vēlēties, lai Rafiks Mārītim ir psihoterapeits vai soc.darbinieks.

[tex]

Ja clv diagnosticēts kā depresīvs, tad ko jūs no viņa gribat?

[viesmiiliigs]

un padomāja Mārītis mājās aizejot: Jā, ar mani jau tāpatās neviens nedraudzējas - redz, paķēra līdzi uz pāris pasākumiem, lai pēc tam skaitītos čoms un varētu pielikt pie remontdarbiem 


Piespiedu draudzība, nav draudzība. Draudzīga izturēšanās - jā, draudzība - nē. Un tā kā faktiski tikai izpildi sievas v.i. lūgumu, tad Mārītim aizejot atviegloti nopūties "darba diena beigusies".

[Luīze]

Izskatās, ka Rafiks māk draudzēties, bet Mārītis diemžēl nē.

Ir tādi cilvēki - garlaicīgi, depresīvi. Es arī tādus par draugiem neizvēlētos.

[tex]

Nepiekrītu Luīzei, drīzāk daļēji Spārkai...
Clv ir depresīvs, viņam vajag ļoooooti empātisku(s) "draugu"(s). Un, lai nu kāds būtu RaFix, tad šo īpašību vismaz virtuāli neesmu manījusi.
No otras puses, nav jau viņa pienākums kādu vākt, bet ja jau reiz sievas v.i. palūdza un un viņš apsolījās to darīt, tad būtu jādara kārtīgi. Vai nevajadzēja solīt, vai vismaz tagad dāmai paskaidrot, ka nav gana empātisks depresīvam clv un netiks ar  to galā un nav jau arī viņam tas jādara...

[...(cita)]

Gadījies lasīt, ka bez vārdiem nododam ļoti daudz informācijas. Atceros kaut kur lasītu vai dzirdētu piemēru. Bērniem bijis jāizvēlas no vairākām fotogrāfijām ar skolotāju klasē, kura no šīm skolotājām vislabāk patīk, kura - vismazāk. Vismazāk patikusi fotogrāfija ar jaunu meiteni, kas smaidīga stāvējusi klasē (it kā ļoti jauka skolotāja), BET realitāte bijusi tāda, ka meitenei darbs nav paticis, nav patikuši bērni, viņa no tiem pat baidījusies...

[mellene88]

es atkal visu caur savu prizmu un pieredzi...
lasot stāstu par Marīti man ienaca pratā 2i savi stāsti(kāpec vinu uzrunā par Mārīti???)
redz mums rados ir divas dvīņu māsas..kā saaktas bērnībā saukt par meitenītēm(nutak divas un mazas..) tā viņas arī šobaltdien sauc par meitenēm(paldies Dievam ,ka galotne ītes izspruuk arvien retāk)... tātad meitenītenītēm(pie piecdesmit jau) izglītības labakas nekaa mums kopā visiem ņemot... zinaatnieces ..visaadu prēmiju un godu laureātes... privatās dzīves nav .jo viss atdots darbam utt...draugu īstu nav paziņu miljons... varbuut arī viņām kaads gribētu palīdzēt  ,jo no malas liekas ,ka vajag...
BET tak, nevar no malas neviens neko palīdzēt..katram sava dzīve un ceļš... gan Mārītim,gan meitenītēm..

p.s kamēr rakstiiju par meiteniitam otro stāstu aizmirsu...fvz,kas vēl man bija galvaa 

[RaFix]

Clv ir depresīvs, viņam vajag ļoooooti empātisku(s) "draugu"(s). Un, lai nu kāds būtu RaFix, tad šo īpašību vismaz virtuāli neesmu manījusi.

Internetā publiskos komentāros no manis to tiešām reti var manīt.

No otras puses, nav jau viņa pienākums kādu vākt, bet ja jau reiz sievas v.i. palūdza un un viņš apsolījās to darīt, tad būtu jādara kārtīgi. Vai nevajadzēja solīt, vai vismaz tagad dāmai paskaidrot, ka nav gana empātisks depresīvam clv un netiks ar  to galā un nav jau arī viņam tas jādara...

Es piekritu nevis tāpēc, ka viņa uz to uzstātu, bet tāpēc, ka saprotu, kāda ir tā pasākuma jēga. Un es labi saprotu, kas man ir jāizdara. Problēma ir pilnīgi citur un tas, ka Tu nespēj to uztvert, norāda uz to, ka Tev pašai trūkst tās īpašības, ko piedēvē man un Tu nespēj distancēties no tā, ka mums ir viedokļu nesakritības, lai uztvertu jautājuma būtību.

i(kāpec vinu uzrunā par Mārīti???)

Viņš ir maza auguma un smalkas miesasbūves. Visi viņu tā sauc.

un padomāja Mārītis mājās aizejot: Jā, ar mani jau tāpatās neviens nedraudzējas - redz, paķēra līdzi uz pāris pasākumiem, lai pēc tam skaitītos čoms un varētu pielikt pie remontdarbiem 


Piespiedu draudzība, nav draudzība. Draudzīga izturēšanās - jā, draudzība - nē. Un tā kā faktiski tikai izpildi sievas v.i. lūgumu, tad Mārītim aizejot atviegloti nopūties "darba diena beigusies".

Uz remontu viņš pats pieteicās palīdzēt, kad pateicu, ka uz nākamajām gonkām nebraukšu, jo remonts jāpabeidz. Un es no viņa tiešām nogurstu, jo uz katru labu lietu viņš atradīs vienu sliktu. Sākumā to tik ļoti nevarēja manīt, bet, kopš pavadu  ar viņu vairāk laika, tas vairāk lien ārā un no tā var pamatīgi nogurt.

[RaFix]

Ne jau ar katru var iedraudzēties. Nav īsti godīgi vēlēties, lai Rafiks Mārītim ir psihoterapeits vai soc.darbinieks.

Parasti man baigi viegli sanāk atrast kontaktu ar cilvēkiem. Šis ir kaut kas tāds, ko es nesaprotu - kā man ar viņu tagad būtu jāapietās, lai kaut nedaudz nomazinātu to "viss slikti" un "es neko negribu" 

[mellene88]

Rafik ...to TU  nevari!!!!

"viss slikti" un "es neko negribu|" tādi cilvēki vienkārši mēdz būt...
man ļõti tuvs cilveks bija tāds..kam uz katru lietu bija vismaz  viens- viss ir slikti, arguments...
neKO tur nevar padariit...no malas...

es viņu vienkārši pieciestu un paciestu un tad,palēnām un pamazām atkratiitos... nevajag uzņemties uz sevi to,ko tu nevari mainiit...es noteikti teiktu meitenei,ka mani tas apgrūtina,un lai Marīti izklaidē kads cits.nu patiesībā man būtu sava laika žēl..ko veltu tādaam attiecībām no kurām ieguvums ir labākā gad vilšanās...

ā atcerejos 2o lietu
taatad otra lieta,ko iedomaaju lasot par Mārīti.

es jau ar muguras smadzeni jūtu ,kad var izveidoties situacija līdzīga,ka Tev ar Marīti..un laiciigi atkratos ..
Nupat nesen bijām pie draugiem...viņiem atkal citi draugi..kur meitenei ienācies bēbis...tad nu visi to bēbi ņurca, ucina un izklaidee.. vārdsakot ,kad parādas tas bēbis visa uzmaniiba uz viņu...un ir patiesībā traks skats,ka 7pieauguši cilveki rosās un ampelejas ap vienu bēbeli 5h no vietas...
oky man vienalga.... bet, man negribas,kad pienāk mana rinda un itka visi gaida kad nu arii es metišos tiaisit-ukiji pukji... es jūtos stulbi,jo es to negribu.
un es skaidri un skaļi pateicu...-neceriet  un man pie manis nenāciet ...piedodiet, bet man patiešām ir vienaldzīgi sveši bērni ...
pirmajā momentā pati sabijos... iespejams, ka aizvainoju..jo kā var kādam nepatikt mazi bēbji ??? ...man vienalga... bet es jutos tik labi,kad mani neviens ar viņu vairaak neapdraudeja 

[Camma]

Mellenei izdevās ļoti labi noraksturot situāciju. Ja kāds vēl nezina, var palasīties dažus manus postus, kur runa par manu papuci. Patiesībā - šausma. Jo pie senčiem nemaz negribās braukt, atpūtas nekādas (bet tas tomēr mans svēti nopelnītais brīvais atpūtas laiks), visu laiku gaudas. Ja mēģini pajokot vai pieklusināt - acis kļūst aš sarkanas - BET MAN, BET ES...!

[RaFix]

Njā, tātad bezcers.  Būs jādomā pieklājīgs veids, kā no viņa atkratīties... 

[kvadra]

Nu jā... Sliecos piekrist, ka bezcers. Jebšu, pat ja ne gluži bezcers, tad pasākums, kas prasa TIK milzu pūles, vai, drīzāk - ziedošanos, ka to nevar prasīt no otra, būtība - sveša, cilvēka.
Domāju, jāmeklē pieklājīgs veids, kā šo piespiedu "draudzēšanos" minimizēt līdz līmenim, kas neapgrūtina pašu. Turklāt tā, lai pie tam attiecības ar sievietēm nesabojātu... Sarežģīti.

[taj]

Diemžēl, jā, varu piekrist, ka kaut kas dažreiz ir tā, ka nav iespējams dabūt gatavu vēlamo rezultātu. Tas vienkārši nav iespējams!

Nu, tiesa, negribētos gluži lietot apzīmējumus, kas raksturo kaut ko bezcerīgu.

Cik tad daudz ir zināms par šo cilvēku, Māri (bez pamazināmās formas)? Ikvienam var kaut kas dzīvē notikt, kādēļ cilvēks nespēs tā atvērties vai parunāties par kaut ko pozitīvāk. Taču. Robeža ir. Tajā, cik ilgi šāds stāvoklis turpinās, ka ir itin kā neizskaidrojams (vai izskaidrojams) depresīvs noskaņojums, iespējams, pat depresija. Varbūt vajadzīga profesionāla palīdzība. Un to nevar sagaidīt no jebkura cilvēka, kas iegadās paziņu lokā. Tā tas vienkārši nenotiek. Protams, izņēmumi var būt. Bet viegli nav. Un nevienam nav pienākums uzreiz visam piekrist. Nedz mēģināt restartēt dzīvei depresīvo nedz uzreiz gribēt paauklēties ar paziņu mazuli. Tās nav tās lietas, kas uzreiz jāuzņemas. Drīkst gribēt arī kaut ko citu. Bez stresa. Vienkārši.