Un cik to gadījumu, kad atvases sasapņojušās par vis dīvainākām profesijām,- būšu rakstnieks, aktieris, kapteinis un kas tur vēl... Izlaužās cauri visiem tiem konkursiem, studē kaut ko 5-6 gadus. Nav runa, par to , ko viņiem tur māca. Pēc manas pieredzes - man ir divi diplomi - tas, kas tur tiek pasniegts ir ļoti tālu no reālās dzīves un konkrētas profesijas. Viss nāk ar praksi un darba pieredzi. Un tad beigās, kad interesentam tiek izsniegti kārotie vāciņi , izrādās, ka grāmatu lasīšana vairs nav tautā tik aktuāla, pēc aktieriem nav īpašs pieprasījums, kapteiņu ir tik daudz cik kuģu un štati jau gadu desmitiem nokomplektēti... Un te sākas Vakars! Jo izrādās, ka lai dzīvotu šai pasaulē ir vajadzīga nauda, ka to ir jānopelna un tu ar saviem diploma vāciņiem nevienu neinteresē. Kašmars. Es pazīstu tikai vienu cilvēku, kas piepildīja savu sapni. Bērnībā dzīvoju stāvu augstāk virs Piebalga. Kad sētā čupojāmies ar sīko baru, un pļāpājām par visu kaut ko, viņš teica, ka grib būt diplomāts. Liekas, kādā 8 klasē. Un palika. Bet arī ne uzreiz. Cits jautājums, kāds šams bija tas diplomāts, tur viedokļi dalās, bet sapni tomēr piepildīja. Laikam, tomēr ir vērts arī sapņot.;o)
