Ir cilvēki, kuri gluži vienkārši slikti jūtas, ja dzīvo vieni. Nez kāpēc šķiet, ka tās varētu būt kundzītes lielā pusmūžā - viņām roka piešauta, rūpējoties par kādu. Ni i patiesi priecīgas, ja dabū blakus saimniecisku, normālu (viņuprāt) vīrieti. Un vīrietis arī apmierināts - paštaisīti pelmeņi, tomāti siltumnīcā, TV, miers un bērziņš. Nu apmēram kā vienā "Latviešu mīlestībā". Un, protams, ekonomiskais.
Bet ir cilvēki, kuriem vajag savu telpu. Vienpatņi. Draudzēties - lieliski, bet šķirti.
Kas tur vēl bija? Sekss? Jā, arī tas. Pazīstu vienu diezgan norūpējušos vīru gados, kurš diezgan izmisīgi meklē seksa partneri. Kotletes, tīri krekli paloek trešajā plānā.
Vispār - kas kuram vajadzīgs. Tā padomāju - ja es pēkšņi dzīvotu viena, vai es gribētu saiet ar kādu, vai arī baudīt vienatnību. Nezinu.