Par tām depresijām ir šausmu gabali dzerdēti. Man liekas, ka galvenais nekultevēt sevis žēlošanu, no kuras uznāk dzīves apnikums. Mesties dzīvē iekšā sākt ko jaunu priekš sevis, ko tādu, kam nekad nebūtu iedrošinājusies.
Kaut gan, tā noteikti nav īsta depresija.
Tas ir kaut kāds psiholoģisks stāvoklis, no kura vispār nav nekādas izejas, vienkārši aiziet ciet širmis un cilvēkam ir tik traki VIENALGA , ka viņš nereaģē ne uz ko. Tik tālu vienalga, ka ne viņš ēd, ne reaģē uz apkārtni. Pati neesmu ar tādiem cilvēkiem saskārusies, bet bijušās klasesbiedrenes mammis stāstija, ka kādu reizi bija aizbraukusi pie meitas ciemos, jo neatbildēja uz telefonu. Atbrauca, tā guļ gultā, ne uz ko nereaģē, sazvanija darba vietu - neesot bijusi darbā pusotras nedēļas. Kas ar šo bija noticis, nekas nav zināms. Kad saprata, ka ne ar lamašanos ne ar lūgšanu viņu nevar iekustināt, izsauca ātros - šo pa taisno uz Tvaika ielu. Vairākus mēnešus dakterēja. Teica, ka īsti skaidrības nav, vai nu kaut kādas negācijas esot visu laiku krājušas, un tad pietika at kādu sīkumu ( teiksim, darbā kāds ko pārmeta), varot gadīties, ka kāds vienas reizes stress, teiksi vecis pameta, un viņa tā tajās attiecībās bija iedzīvojusies, ka vienkārši nevarēja savu dzīvi savādāku iedomāties... nu un smadzenes šreijā aizgāja.
Galvenais, ka ta tagad ir diagnoze. Jo slūžas vaļā un uz kaut ko negatīvu organisms var noreaģēt līdzīgi.
