jā vēl bija kāda reize, kad vajadzēja zobārstu izsaukt uz māju. Apskrēju visas slimnīcas - neviens uz māju neizbrauc. Pat tas kurš to varētu ( tā teica citi ārsti), smaidot skatījās man acīs un teica - Es negribu. Teicu, ka piemaksāšu. Nē, - viņš negrib. Goda vārds! Es vispār biju šokā. Bet cilvēks trešo nakti neguļ, kaut kas bija jādara. Sazvanīju kādu paziņu, viņa sarunāja citu paziņu... vienā vārdā- dakteris atnāca. Cits. Beigās izrādījās, ka cilvēkam tai vietā, kur sāp, nemaz nav zobu un sāp trīszaru nervs, kura dēļ viss žoklis sāp. Vienkārši izrakstīja kaut kādas zāles, pat naudiņu nepaņēma. Nu labi - tas nebija zobs, bet, ja padomā, tad kādam ārstam, to tomēr bija taču jānovērtē un zāles jāizraksta.
