Pilnībā pievienojos par Latvijas skaistumu.
It īpaši tajās vietās, kur viss īsts, nesamaitāts, neuzpucēts un neeiropeizēts.
Man īpaša vieta ir mani lauki. Kur virs galvas milzīgi plašas debesis, vakaros un rītos treļļo un vītero putni un naktī, kad viss guļ, plnīgi nekas nepāršķeļ klusumu.
Fantastiski skaistie un klusie Gaujas līči. Pielijuši zari ar avenēm mežā un sūnās lepnas un majestātiskas baravikas.
Tad vēl Vecpiebalgas pakalni un pabraucot uz Ērgļu pusi plašās panorāmas ar skatiem kā no visbrīnišķīgākajām pastkartēm.
Pieradušai pie pilsētas ērtībām, man laukos tā patīk smelt garšīgo ūdeni no akas, iekurt plīti un sajust to mīlīgo siltumu pat vasarā. Agros rītos, kad vēl saulīte lec, pāriet basām kājām pāri pļavai, apstaigāt manas puķes, kurā rasas pērlītes, kura uzplaukusi vai vareni sakuplojusi, kā tas viss iederas ainavā un vakaros skatīties tālē, uz zilgano mežu svītriņu, kur saulīte riet.
