Es nezinu, vai cilvēcības kļūst mazāk. Man tika dota iespēja kādu laiku saskarties ar ārstiem, sociālajiem darbiniekiem, ierēdņiem. Visādi viņi bija. Vienā un tajā pašā iestādē ļoti iejūtīgi, pretimnākoši. Pat neticami. Un tajā pat iestādē pilnīgi savādāki. Ir viena būtne (ierēdne baltā halātā), par kuru cenšos nedomāt, jo ne jau es būšu viņai soģis. Tikai negribētos, lai vēl kādreiz mūsu ceļi krustotos.
Dzīvē jau visam ir jābūt līdzsvarā. Un jamācās no uzskatāmiem piemēriem. Ja es kādreiz sagribēšu mētāt pirkstus, cerams, ka būtne baltā halātiņā simboliski pamās man ar roku.
Un, liekot roku uz sirds, jūs vienmēr esat bijuši iejūtīgie? Nekad neesat pateikuši kaut ko aizvainojošu, pazemojošu, riebīgu? Nekad neesat "mētājušas pirkstus"? Es esmu.