Piekrītu gan tex, gan inešukam, gan tuk. Meitēns vienmēr ir kāpis mātei uz galvas un ļoti agri iemācījās manipulēt ar savu pusbāreņa statusu. Man dzīvē tik grūti iet, tēvs miris, māte mani nesaprot. Es - tīrais enģelītis. Ir kā TUK saka - no sākuma bija piemēram milzīgi telefona rēķini, ko māte maksāja atdodot pusi toreizējās algas, pēc pilngadības dators, telefons uz un citas lietas uz nomaksu, ko vienkārši nemaksāja, māte samaksāja. Vīru apprecēja uz savu galvu, nebija nekāda mātes spiediena, izšķīrās arī uz savu galvu. Pirmo mašīnu nopirka par mātes nejaušu , nelielu mantojumu. Dibināja visādas SIA un citus mākoņstūmēju projektus - bez rezultātiem.
Aizgāja pat tik tālu, ka mātei pārmeta, ka nevar veci dabūt, lai būtu ģimene un materiālais stāvoklis (!) kā visiem. Tagad ar atpakaļejošu datumu visiem stāsta, cik briesmīgi māte pret viņu izturējusies, nekad nav palīdzējusi, viņa tur ārzemijā gandrīz vai badu mirusi ar bērniem. Zemes gabals starp citu bija kompensācijas zeme mātei. Tikko dabūja, tā uzreiz meitai pārrakstīja.
Un no malas - tiešām eņģelītis, viena augstākā izglītība, otra profesija - manikīrs, pedikīrs. Brīnišķīga konditore, cep tādas figurālās tortes kā Piafa - automašīnas, zvērus, kuģus.
Bet what's up - ā un tiešā sarunā mātei tādas lamas ierunā, ka tupi un turies, "stulbā" un "aizveries" ir paši maigākie.
