diskusijas sākumā, es biju vienisprātis ar pārējiem, tagad sāku šaubīties. Mēs patiešām nezinām visu situāciju kopumā. Vispirms, ja jau vecais omis ir visu norakstījis mazmeitai(apejot māti), tad jau tā šai ģimenei tā pieņemts un pats par sevi saprotams likās, ka būs tikpat dāsna pretimnākšana. Nu, tipa, meitēns jutīsies pateicīgs un apčubinās līdz mūža laikam. Var gadīties, ka nekādas vienošanās nemaz nebija. Vienkārši mammis uzskatīja to, ka pašu pēc sevis saprotamu cilvēka rīcību. Nu teiksim, ka viņa pati tā rīkotos. Un tas var gadīties arī ir tas iemesls, kāpēc viņa nepieprasa no meitas solīto, jo nemaz tāda solījuma nebija. Vienkārši mammucis automātā visu norakstīja skuķim, tāpat arī solīja maksāt par visām tām ķīlām un ko vēl, domādama, ka meitai Anglijā grūti, kamēr vēl iekārtosies un vēl divi bērni, ārprāts, ārprāts! Par to, ka visa maksāšana ir tikai uz laiku, neviens nebija ieminējies, tas likās, ka kaut kas pašsaprotams mammai nevis meitai. Mammucis uzņēmās pati uz savu galvu visu to finansēšanu... un te paiet laiks, kādu rītu mammis pamostas un saprot to drausmīgo situāciju, kuru pati izveidojusi. Pati praktiski uz ielas, meitas parādos līdz ausīm kurus nav spējīga pavilkt. Mēģina piesaukt pie meitas sirdsapziņas, bet tā nesaprot ko no viņas grib. Beidzot mammis īgns, dusmīgs un nesaprasts, bet skuķis tai galā paziņo lai liek viņu mierā piesauc nesmukus vārdus (var būt, bet arī ne fakts) un nomet klausuli. Var gadīties, ka meituks nemaz nav prasījis visus tos labumus kas viņai uzkrauti. Un tagad spārdās pretīm, jo būtībā jau viņai tai galā jau viss kaut kā sakārtojies un te kāds LV galā pieprasa no viņas vēl kaut kādu aktivitāti. Vienkārši meituks audzināts un apčubināts ģimenē no bērnu kājas, visu ko gribēja pieradis dabūt un tagad ir nesaprašanā, ka pēkšņi viņai par kaut ko ir jāmaksā. Protams dusmīga. Bet es nesaku, ka tas ir pareizi, es pieņemu, ka tā tas viss varēja notikt
