Paldies par viedokļiem. No sākuma es vairāk biju mātes pusē, bet tagad saprotu, ka situācija nav viennozīmīga. Skaidrībai - vecmammas vienistabnieks ir par tēva līniju, kas gāja bojā. Loģiski , ka vecmamma to norakstīja vienīgajai mazmeitai, kas par vecmammu daudz nelikās ne zinis. n- tos gadus māte gāja un kopa savu vīramāti, ar visām smagām slimošanām beigu galā (94 gados aizgāja vecmamma).
Nu tagad ir pamiers. Māte pateikusi , ka varianti ārpus Rīgas viņu neapmierina. Pateikusi, ka nemaksās par tukšo vienistabnieku.Domāju, ka tam dūšas gan nepietiks. Meita pateikusi, ka būs pēc viņas prāta un atrubījusi telefonu un whatsup.
Jā , laikam kļūda ir tā, ka māte dzīvojusi ļoti daudz priekš meitas , savas normālas dzīves , parauga meitai nav bijis.Kaut kur pārtrūkusi emocionālā saite un māte pārvērtusies tikai par apgādātāju. Sākotnēji meitai vajadzēja emocionālo saiti, kad sākās atsalums tad spieda uz materiālo.Tas , ka materiālais tagad ir svarīgs ,ir redzams, arī no otras omes, meitas šķirtā vīra mātes, tiek palūgta biļešu apmaksa uz LV, bērniem breketes, bērniem ekskursijas ar kuģi uz stokholmu, velosipēdi, ar ko LV braukāt utt. Meitas vīramāte ir maksātspējīga un maksā, jo zina , ka viņas dēls sakostiem zobiem maksā tikai alimentus. Dēls aprecējās otrreiz, ir bērns jaunajās attiecībās. Droši vien tas arī meitai kremt, jo viņai jaunas attiecības vēl nav.
Nu tādi dzīvesstāsti.
