Privātums - mans un citu

[Alstere]

Man ir daudz stāstu, ar kuriem gribētos padalīties. Vai apspriesties.
Man nav tik daudz bail, ka kāds mani varētu atpazīt (nav jau nekā tāda, par ko diži būtu jākaunas). Vienmēr attur doma, ka varētu atpazīt manu stāstu "varoņus". Un viņu privātums man ir svēta lieta.
Kā ar jums?

[viesmiiliigs]

"Visi varoņi ir izdomāti, un jebkura līdzība ar reālām personām ir tikai sakritība" citiem vārdiem sakot - skuju prierādīsi!

[Spārka]

Cilvēciskās būtnes nav TIK unikālas, kā mums pašiem par sevi labpatīk domāt. Visādi mīlas 3 un četrstūri, darba intrigas, vecāku - bērnu attiecības, dažādi piedzīvojumi.
Man drīzāk rodas pretējs jautājums - kas ir tas patiesi vienreizīgais, pēc kā mani var atpazīt? Ja nav foto, adreses un personas koda?

[reno]

Ja stāsta varonis arī lasa šo forumu -nevajadzētu. Citādi -kāpēc nē, var jau arī kaut ko pamainīt apm. -man  autobusā braucot aizmugurējā sēdeklī runājās

[Camma]

Nu, ja nesauc vārdos un uzvārdos - kāda vaine? Un pat ja sauc vārdu - neviens jau nav zvanījis, ka šī nu būs tā vienīgā Lapturģefānija pagastā... Nu, jā, izvaiīties no konkrētiem gadaskaitļiem un prominentu personu minēšanas gan vajadzētu. Bet ja raksta memuārus vai vēsturisku apcerējumu - kāpēc ne?

[Mango]

Mēdzu mainīt māsas vietā brālis, kolēģes - draudzenes utml. Bet tas bija sen, kad vairāk runājos forumos. Neviens nav pieteicies ar atpazīšanu. Svarīgāka likās būtība, nevis iesaistītās personas.

[tuk]

Patiesībā tā tikai šķiet, ka esam tīīīk unikāli un mana problēma ir vienreizēja,
situācija neatkārtojama. Pārsvarā kādam jau tā bijis,
un ne vienam vien. Problēmas pārsvarā mūžvecas kā pasaule.

[Cielava]

Man ir tieši tāpat kā Alsterei - būtu tik daudz ko stāstīt. Zinu ka ģimene un draugi arī ir forumos un,lai kā slēpjos,tuvākie manu personu vienmēr atpazīst. Tāpēc pēdējos laikos rakstu ļoti maz, bet būtu tik daudz tēmu, ko iesākt!

[Spārka]

Es esmu čatā pastāstījusi par sevi dažu notikumu, ko zina tikai labi draugi. Pagaidām ne1 nav iebrēcies - Spārka, johaidī, Tu?!
Broms ar Rafiku esot vienā teritorijā žiguļus dauzījuši, bet laikam tomēr dažādās dienās

[tuk]

Zinu ka ģimene un draugi arī ir forumos un,lai kā slēpjos,tuvākie manu personu vienmēr atpazīst. Tāpēc pēdējos laikos rakstu ļoti maz, bet būtu tik daudz tēmu, ko iesākt!

Un kas, ja tuvākie domā, ka atpazīst? Tā taču ģimenene un draugi.
Esi devusi klusēšanas zvērestu?, tad gan pļāpāt nevajag .
Nevar taču aizliegt runāt, komunicēt, aspriesties vai jautāt padomu...

[Cielava]

Ja zini,ka tevi pazīst, tad ļoti jāpiedomā, ko rakstīt,bet ar svešiniekiem nav neērti paust jebkuru viedokli. Ja vēl lasa paša  bērni,tad jo vairāk. Tad daudzas tēmas vispār ir tabu. Gribas vismaz forumā būt anonīmam. Nepatīk,kad ar mani runā un beigās saproti,ka tu esi to visu stāstījis nevis dzīvē,bet forumā,bet runātājs pat neattop, ka izpļāpājies.
Es arī esmu atpazinusi forumos cilvēkus.

[olgucis]

Ai da nu beidziet  . Man uz katra sola kaut kas notiek. Un ja notiek, tad man mute jātur ciet?


Teiksim, pāris nedēļas atpakaļ, pustrijos naktī atskan durvju zvans. Ceļos augšā. Veru vaļā durvis. Un tur...?!
Manas sienas otrā pusē viens džeks naturāli "ņem priekšā", kādu jaukumu... Nu tāda  viņiem fantāzija droši vien uznāca. Un tā zvana poga  kaut kā pa burzmu ceļā gadījās. Ko jūs darītu? Es, katram gadījumam jautāju( vairāk bija domāts skuķim),- Vai palīdzību nevajag?... Džeks atbild, - Nē, Pats tikšu galā.
Klusi aizvēru durvis un gāju gulēt. Čerts, varbūt es tai naktī biju liecinieks Latvijas demogrāfiskajam sprādzienam! Galu galā katrs vairojās kur grib. A kas man, bija policija jāsauc? Nedomāju, ka šamie un finiša taisni paspēs. Mani tas traucēja un ir pretenzijas? Neteiktu gan, nu varbūt, ka šamie piesmēja manu zvana pogu...
P.S. Tā, tagad es gribētu redzēt, kurš no sižeta dalībniekiem mani atpazīs un un pieprasīs kompensāciju par morālām sāpēm.

[tuk]

Katra situācija jau a priori nav 100%īga patiesiba, jo atreferēta vienīgi no
stāstītāja redzesleņķa. Tātad jau sagrozīta realitāte.
Ja vēl apzināti maina personāžus, vidi...,
sanāk tīrā fantāzija ar iedvesmu reālā situācijā.
Tad jau pusi literāro daiļdarbu vajadzētu “izsvītrot“ - lasu, nu tieši kā par mani!,
vai tik neesmu prototips. : )

[Luīze]

Redzi, Olguci, ja situācija būtu tāda, ka nevis pie Tavām durvīm naktī zvanītu, bet Tu būtu bijusi tā, kuras mugura pret zvana pogu dauzās, noteikti domātu savādāk.

Joka pēc varu pastāstīt, ka vakar biju sēņot. No meža iznācu tik sasvīdusi, ka izgriezt varēja. Turpat ceļa malā nomainīju gan džinsus, gan krekliņu pret sausām drēbēm. Garāmbraucošie mašīnās tagad var mani atpazīt kā sievieti, kas pārģērbās ceļa malā.

[tuk]

Ja vien Tu biji vienīgā sieviete Latvijā, pat Eiropā, kura todien pārģērbās ceļa malā.