Kaut kur lasīju - senāk cilvēki baidījās no aukstuma, bada, slāpēm, plēsīgiem dzīvniekiem.
Tagad baidās NEPATIKT.
Man tas šķiet tik zemi - ošņāt, salīdzīnāt, čekot, sekot un justies baigam izzinātājam.
Jāpiekrīt arī Cammai - domājot par kādu, ka tas nu gan ir atmaskots, var smagi gadīties, ka domā gluži nepareizi.
Par to es daudz vairāk baidos -arī domās saukt kādu par kretīnu, kaut esmu smagi alojusies.
Iespējams, mirklī, kad cilvēks uzraksta kaut kādas sev sensitīvas lietas, viņam nav neviena, ar ko padalīties. Cits tā nedarītu, bet tieši tam cilvēkam konkrētā lieta ļoti sāp, nevar atrast risinājumu.
Bija kaut kur viena tēma par bērna veselības problēmu, kuru bērna mamma kautrējās skaidri nosaukt. Kamēr viņa to nedarīja, likās murgs vislielākais un sīcis vienkārši izlaists.
Tad mamma saņēmās un pateica konkrēti. Tai gadījumā tas bija tik aizkustinoši, ka atradās cilvēki ar līdzīgām problēmām, deva viņai daudz konkrētu ieteikumu un palīdzību.
Kāda gan nozīme ir būt ārēji perfektam un nevainojamam? Vai naivi iedomāties, ka varētu zināt par kādu visu ?
Man laikam gluži pretēji. Ja kāds pastāsta sev sensitīvu tēmu -
-pirmkārt, apbrīnoju šo cilvēku par drosmi,
- bieži tā ir pieredze - ā, arī tā var būt, tā var notikt un sekas iespējamas tādas un tādas,
-kārtējo reizi saprotu, ka absolūti visi cilvēki vien esam, visiem ir savas sāpes, savas problēmas, pārdzīvojumi un tumšie brīži
un drosme runāt par sev sensitīvām lietām padara tikai cilvēciskāku.
