Nu, manupāt atbilde uz vaimanu jau ielikta virsrakstā.
Ja nervi netur, tad jāārstē tie nervi - tas arī viss. Nu kāda pasaule sabruks un elektrība izbeigsies, ja vienu vakaru nedēļā to dārzu neravēsi, māju nevāksi, ēst negatavosi? Nākamajā dienā viss nebūs 2x netīrāks! Durvis ciet un dari savu iepānoto, lai pārējie tiek galā kā zina!
Man ir viena radiniece manos gados, kas (joprojām neapprecēta) sev uzkrāvusi kaklā vīrieša saimniecību - un velk, velk, un žēlojas, un ar lepnumu stāsta, kā sāp kājas, un sirds netur, un viskautkas. Mīļā, tu pati to izvēlējies - klusiņām pie sevis nomurminu. Ja saku skaļi - un vairs jau nesaku, tikai māju ar galvu, ak, jā, grūti tev, kas tad man, viss no gaisa nokrīt... tad ir spuras gaisā "tu neko nesaproti, pamēģini pati". Nemēģināšu. Esmu egoiste, mīlu sevi, un daru to, ko pati izvēlos. Un ja izvēlos (ravēt vīramātes dārzu, flīzēt vannasistabu, novākt kartupeļu lauku), tad nežēlojos, bet izdaru to ar zināmu prieku un gandarījumu. Negribu neko darīt - saslienu kājas un lasu grāmatu, sūcot aukstu šņabi ar apelsīnu sulu. Bērnu - zīdaiņu nav (tev arī nav), slaucamu govju - nav, pārējais - pagaidīs līdz rītam.
Vārdsakot, autorei steidzami vajadzīgi pofigisma kursi, ja ne - var sākt meklēt kapiņos vietu un zārka dizainu noskatīt...