Tas nav uzbrauciens, bet... ir novērots, ka cilvēki dažkārt nemaz negrib nepārplēsties uz pusēm... Žēlosies, sūdzēsies, cik grūti, bet reizē nedarīz pilnīgi neko, lai nebūtu jāžēlojas un jāsūdzas. Spilgti to novēroju diemžēl tepat blakus sev... Vispirms vaimanas kā sāp, reibst, dur, un tad tiek celts smags katls elšot um pūšot... Kaut blakus trīs cilvēki, kas to izdarītu. Kad saka- nu necel, pasaki, ja ko vajag - "nu kas tad te ies un cels..." un tā 10x pa vakaru.
Pie autores līdzīgu ligu vēroju - nevis pavilkties uz dzīves pārplānošanu, kaut no mazumiņa sākt, bet - "es gribētu, bet ai nekas jau tāpat nebūs". Saki vien uzreiz- šitā,neko nemainīt, tikai raudāt par to cik viss slikti, ir ērtāk... Tipisks upuris...