Sākšu ar to, ka roltonu ēšana vispār nav nemaz tik lēts prieks. Tas ir šķietami lēts produkts, kura izmaksas, lietojot to uzturā ikdienā mēnesi no vietas, ir lielākas, nekā tās varētu būt, ja uzturā tiktu lietota normāla pārtika. Roltons ir sliņķu, nevis nabagu ēdiens.
Kretīns vispār mūsu uzņēmējus ir diezgan precīzi aprakstījis. Lielākā daļa ražo kaut kādus s*dus, kas, varbūt 50 cilvēkiem visā pasaulē ir vajadzīgi. Tālāk par savu degungalu arī neviens neskatās - mums eksportējamo preču gandrīz vai nav. Viss saražotais tiek tirgots kaimiņiem un pāris reizes gadā nopirkta vieta reģionāla apmēra tirdziņos, kas skaitās liels sasniegums.
Pie mums vien retais ražo produktus, kas ir masu patēriņam. Mēs neražojam krītiņus vai WC papīru, jo kurš gan to pie mums te pirks? Bet kāpēc jātirgo uz vietas? Tam jau eksports ir domāts. Taču tā vietā mēs izvēlamies ražot visādus štruntus, likt tos iepakojumos, kuru izmaksas ir lielākas, nekā paša produkta vērtība un tirgot reģionālajos tirdziņos.
Kāpēc es neražoju krītiņus priekš Mozambikas? Tāpēc, ka es esmu par slinku, lai būtu uzņēmējs. Gan krītiņu, gan vaska štruntu ražošanas vadīšanā ir jāiegulda liels darbs, bet es esmu tipisks slaists - man patīk no rīta aizbraukt uz darbu, atstrādāt savas stundas un braukt mājās, bet mājās par darbu nedomāt, kas nav iespējams, ja esi darba devējs, nevis darba ņēmējs.
