Vārda brīvība nozīmē, ka drīksti izteikt savas domas. Tava brīvība beidzas tur, kur sākas kāda cita indivīda brīvība, tāpēc Tev savs viedoklis ir jāizsaka tā, lai neaizskartu otru kā indivīdu. Tev var nepatikt viņa viedoklis, bet nosaukt policistu par Robinu Hudu, kas pēc definīcijas ir noziedznieks, atbilst tīšiem nepatiesiem izdomājumiem, un ir vienalga, ka Hudam bija cēli nolūki - viņš bija zaglis. Mums jau gadiem prese mētājas ar tādiem epitetiem, ka bija jau pēdējais laiks izkārt kādu vārnu brīdinājumam. Viena lieta ir atspoguļot faktus, par ko žurnālistus cienu, kaut daudziem tas nepatīk, pavisam cita - epiteti, ar kuriem viņi bagātina savus rakstus, nedomājot par to, kādā gaismā šāds epitets parāda cilvēku. Robins Huds bija kolosāls čalis - zaga no bagātajiem, lai dotu nabagajiem. Kontekstā ar policistu sanāk, ka policists ir likumpārkāpējs - zaglis.
Šī būs paraugprāva un, es ceru, ka tiks cauri ar mīkstākajiem šodien, bet sen jau bija nepieciešama. Mums ziņas raksta mazsmadzeņu kretīni un vienīgais, kas viņus interesē, ir lasītāju atsaucība, nevis ziņu patiesums. To var saprast ekonomiskās situācijas dēļ, bet es atsakos to saprast - cilvēks sev izvēlējās profesiju, zināja, kas būs.
Baisi, ka izmeklē pēc krimināllikuma bardzības, kā izvarotājus un slepkavas? Ir 21 gadsimts! Publisks šitāds apmelojums nozīmē, ka cilvēkam vēl ilgi būs jāskaidrojas, ka viņš to nav darījis. Tā ir morāla izvarošana.
Protams, sabiedrību ir jāinformē, bet tas nenozīmē, ka to var darīt nepārdomājot izvēlētos vārdus. Ja ar muti brauc kā pagadās, par to arī atbildēsi. Tas ir atbalstāmi.
Es neesmu pret patiesību, es esmu pret izsmejošiem epitetiem, kuru vienīgais mērķis ir veicināt publikācijas noietu. Žurnālistam ir jāatspoguļo fakts. Šis nav tas gadījums, tāpēc lai jau arī karājas par vārnu - zinās, kā citus apvainot tikai tāpēc, lai teksts būtu sulīgāks.
