Jau vairākas reizes par to biju iedomājusies. Ja padomā, tad daudz no tā, kas ar mani ir noticis bija kāds kluss sapnis. Vienkārši šad tad iedomājos, cik gan jauki būtu, ja notiktu tas un tas... Un tad pēkšņi, - notiek. Bieži ir žēl, ka pēc tik ilga laika, kad vairs tam nav īpašas nozīmes, bet tomēr... Pat bailes metās un liekas, ka ar tām vēlmēm ir jāpiebremzē ;o)))) Tam tur augšā ir dīvaina humora izjūta... teiksim, tāds sīkums,- rakstu vēstulē,- "... varbūt kaut kad, pēc gadiem astoņiem, mēs saskriesimies un tad....". Tagad iedomājaties, braucu vilcienā un pieturā ienāk kāds vecs paziņa, apsēžas blakus un mums ir pusstunda lai pakavētos atmiņās. Mājās pēkšņi ataust - paskaitu laiku - Tieši Astoņi gadi! Vāks! Kad bija tas laiks, kad nevarēja tāpat vien vienkārši nopirkt eļļas krāsas, ja neesi mākslinieks, bet TĀ gribējās, tagad tās var dabūt uz katra stūra; tie kaimiņi, kas aiz sienas līdz 3 naktī cēla trobeli sen dzīvo sociālā mājā; gribēju strādāt mājās un te nu es esmu; man vairs nav neviena modinātāja... un pat tas notikums tad, kad man piezvanīja vetārsts un ar asarām acīs pateica, ka manam astainajam brīnumam atlicis ne vairāk, kā dažas dienas un es tā lūdzos un dozēju visas ieteiktās zāles 8 x reizes diennaktī, - un re kur man spalvainā saulīte, piecus gadus pēc tiem notikumiem joprojām blakus un pieprasa savas tiesības uz pusdienām. Tā vai savādāk, bet viss piepildās. Šad tad bailes metās...
