Vardarbība ģimenē. Ko tālāk?

[Maruu]

Agrāk man šķita, ka ar mani jau tas nekad nenotiks, bet notika gan. Vakar arī man iesita vīrs.
Nosliece uz agresiju viņam bija manāma jau sen, taču tā nekad netika izpausta uz cilvēkiem. Ir lidojuši pa istabu dažādi priekšmeti, reiz arī kaķim, kas gulēja ceļā, iesperts. Strīdamies reti, jo es parasti paklusēju. Vakar nenoturējos un pateicu, ko domāju par kārtējo pa istabu aizlidojušo priekšmetu un nosaucu viņu par psihopātu. Par to arī dabūju.
Uzreiz pēc šī viņš aizbrauca uz darbu. Viņam ir diennakts maiņas, mājās vēl nav bijis. Taču es nevaru saprast, ko man tagad darīt. "Pamet to idiotu!" nav atbilde manam gadījumam. To darīšu vien tad, ja citu risinājumu neatradīšu un šis atkārtosies. Mums ir divus gadus veca meitiņa, viņas dēļ gribu mēģināt to visu saglābt.
Taču man nav ne jausmas, ko lai dara? Es zinu, ka viņš atvainosies un atnesīs ziedus, taču ar vienu atvainošanos šādā gadījumā ir par maz. Teikt viņam, lai iet pie kāda ārsta? Bet pie kāda? Kā vispār reaģēt, kad viņš atnāks?
Esmu apjukusi un vēlos viedokļus, kā atrisināt šādu situāciju.

[Alstere]

Varbūt tieši meitiņas dēļ tas idiots ir jāpamet.

[Maruu]

Tas ir galējais variants, ja neko citu neizdomāšu vai, ja tas atkārtosies.

[Emīlija]

Man nav šādas pieredzes, un atiecīgas izglītības arī nav, lai kaut ko ieteiktu, bet nojauta saka, ka ja kaut ko vēl VAR darit, tad tieši šobrīd. Nnevis gadīt "nākamo reizi". Uzreiz novilkt robežas...

Bet kā to pareizi izdarīt un ko tieši darīt - nemaz nesākšu minēt...

[Maruu]

Es arī domāju, ka jādara ir tagad. Ja izliksimies, ka nekas nav noticis, sagaidīt nākamo reizi ir tikai laika jautājums un tad tiešām nekas nebūs līdzams.

[Spārka]

Apsēsties un parunāties? Nav tiesa, ka vīrieši uz to nav spējīgi.

[Maruu]

Man nav ne jausmas, ko vispār viņam teikt un kā teikt.

[ragana]

Viena pagale nedeg. Padomā arī par šādu lietu - ja kāds ir uzvilcies līdz galējai robežai, pasakot "psihopāts" situācija nomierināsies? 
Jāmācās risināt konflikti, ja nav jau par vēlu. Pirmais (īstenībā neatgriezeniskais) solis jau ir sperts.

[Emīlija]

Nu, laikam jāparakņājas pa psīcholoģijas zināšanām.

Jāpasaka, kā tu jūties. Kaut kā tā - "Mani ļoti biedē tas, kas vakar notika."

Un diez vai vajag uzreiz nomierināties pie "es tā vairs nekad nedarīšu". Ir jābūt kautkādai stratēģijai - abiem, kā novēesrt šādu atkārtošanos. Nekad neizteikt savas domas un dzīvot klusai kā pelītei - nav variants. Tā Tu ātri nonāksi upura lomā "Ak, es jau pati vainīga, es ne to pateicu, ne tā paskatījos, zupa bija par vēsu/karstu"...

[tuk]

Pats galvenais - Nepieļaut situācijas, lai sisšanas atkārtošanos.
Tas nu ir noticis, roka ir pacelta.
Ja bija vienreiz, būs vēl. Ar to tagad rēķinies.
Un puķes, smaržas, nolūgšanās... sākumā. Tipiski agresoram.
Iemidzināt un nepazaudēt Tevi kā upuri, bez kura agresors nekā.
Tev sevī jāatrod drausmi daudz spēka un stipruma stāvēt pret un nepieļaut. Jo - process ir sācies. Manipulācija nolūgšanās, atkal pļauka, un pa apli.Klasiski.
Lai ko Tu būtu teikusi, Tu neesi vainīga, sist nav pieļaujami.
Man draudzenei tieši šādi bija. Vairākus gadus cerēja,
ka pēc katras nolūgšanās kas mainīsies, aha ...

Es, kā jau šeit minēja ietu prom, man tas būtu nepieņemami.

p.s. kaķītim tik skaistas acis.

[roze]

Konfliktoloģijas teorijā ir tā = 1) vai tev ir laiks ar mani parunāties? 2) izvēlēties mierīgu vietu un apstākļus sarunai 3) skat Emīliju - es jūtos tā un tā, un kā Tu? Un ko mēs gribam turpmāk un ko darīsim?

Kas neizslēdz iespēju, ka objekts no manis momentā būtu atrāvies ar pannu pa degunu (jā, pa degunu, jo tas lūzt un asiņo, atšķirībā no pakauša).

Pēdējais teikums nebija padoms.

[Luīze]

Kas rada vīram tādu sakāpinātu agresiju?

[tuk]

Man nav ne jausmas, ko vispār viņam teikt un kā teikt.

Domāju, Tev stingi jāpauž savs viedoklis, ka ar to nesamierināsies un
Tev tas ir nepieņemami. Ja tas atkārtosies, Tu attiecības neturpināsi un viss,
lai puisis pārdomā un sakārto savas prioritātes.
Ģimene vai kā...


Kādas attiecības starp vīra tēvu un māti?, vīra ģimenē šādi netiek konflikti risināti?

[Trix]

Njā. Manējais noteikti būtu zibenīgi norāvies pa ķobi. Smagi un konkrēti.
Versija - ņem sīci un pazūdi no mājas. Atstāj vēstuli, kas kāpēc un par ko un kāds ir risinājums - vecis savācas, iet pie psihdaktera un roku vairs nekad nepaceļ ne pret Tevi, ne kaķi, ne sienu, ne skapi - jo, ja ir "Strīdamies reti, jo es parasti paklusēju", tad nekāda izskaidrošanās aci pret aci nesanāks - autore nodurs acis un paklusēs [ziedi un pielūgšanās taču!].
Tiesa, jārēķinās, ka var arī palikt bez "lai vai kāds, ka tik vīrietis". Bet ne tev, ne meitai (meitai!) nav jāredz nenormālas, destruktīvas attiecības. Un agresīvs vīrelis NAV normālas attiecības.
[Pēdējos komentus lepaspēju izlasīt, šoreiz nākas atdalīties. Sorry.]
Minējums [ja maiņu darbs] - apsargs?

[Luīze]

Vispār jau agresors no agresora atšķiras. Ir tādi nervozie, kas uzvelkas un tad izlādējas kaut ko dauzot vai kaujoties, un ir sadisti. No pēdējiem jābēg neatskatoties.