Es to saprotu tā, ka, jā - mēs neatceramies, nezinām un nesaprotam, kas, par ko un kāpēc. Jo mūsu laicīgās dzīves operatīvajā atmiņā tas netilpst. Bet dvēsele, lielais cietais disks, tā zina visu un apzinās visas cēloņsakarības, kas, par ko un kāpēc.
Bet par to, cik grūti iet...
Vai atceraties to anekdoti, kur viens džeks sūdzējās, ka pārapdzīvotajā dzīvoklī trobele un miera nav, un sievasmāte... un kas tur vēl... Un kā situācijas risinājums viņam tika ieteikts ieviest tai dzīvoklī kazu, neatceros, uz nedēļu vai cik tur. Un tad, kad termiņš pagāja un kazu no dzīvokļa izvāca, viņš bija pārlaimīgs par to, kāds dzīvoklī brīnišķigs miers!
Viss ir relatīvs. Pustukšs vai puspilns.
Kāpēc es to pieminēju? Jo Dievs, Visums vai Augstākais Spēks (sauc , kā gribi) rīkojas tieši tāpat - ja tu par kaut ko kurni, ka tev ir grūti un sūdīgi, tad piešķir tev "kazu" - kaut ko, kas situāciju vēl pasliktina, lai tev beidzot pielektu, ka pirmīt nemaz tik slikti nebija! Lai iemācītu tevi nespļaut Dievam acīs! Un priecāties un pateikties par to, kas tev dots.
Starp citu, par dāvanām. Dāvanas visi esam dāvinājuši. Kam mums patīk dāvanas dot, mmm? Tam, kurš par tām neviltoti priecājas, vai tam, kurš tās nomet kaktā un vēl kādu nievājošu piezīmi pasaka? Tam otrajam vispār negribas neko dot, bet pirmajam gribas dāvināt vēl, jo pašam prieks, ka cilvēkam prieks, ne tā? Un Tam, Tur Augšā, ir tāpat. Viņš dāvā tam, kas novērtē un pateicas. Veiksmes vai neveiksmes nav gluži kaut kas no mums neatkarīgs, kas tā vienkārši notiek pats no sevis. Tās ir "dāvanas" un "kazas". Mēs tās piesaistām - ar savu rīcību, saviem vārdiem, domām, attieksmi. Vārdi un domas ir materiālas. Mainoties garīgi, mainās situācijas ap mums.
