Njāāā, bet sapņojot par aktieri var nepamanīt un palaist garām “savu“ santehniķi Vasju. 
Vai maz tādu prinča baltā zirgā gaidītāju?, un tad realitātē sākas probļems,
ka reālajam ne zirga, ne princis...
Nu, atskatoties atpakaļ tālā pagātnē - tie Vasjas, kas nu ļoooti būtu gribējuši mani dabūt, joprojām ir Vasjas. Nu varbut kāds ir par kārtu augstākā kvalifikācijā. Un kā nepatika man jaunībā, tā nepatīk joprojām. Tad ko - man vajadzējis būtu ar džeku, kam es biju pirmā mūža mīla [bet man viņš riebās] pēc skolas fiksi noprecēties, uzražot bariņu Vasjēnu un sēdēt pie tām santehniķa trubām ar vīrieti, kas man riebjas, vēl šobaltdien, ja nebūtu šķīrusies vai pakārusies? Jo kādu princi jāgaida, - jāprec pirmais, kas ņem?
Zin, hren, tad labāk es siekalojos par nedabūjamu Klūniju, Pitu vai Steitemu, vai kas nu tur tagad topā, nekā negribot klājos zem Vasjas.