Jau labu laiku jūtu, ka ar atmiņu jāsāk piestrādāt. Jāpārlasa otrreiz, drošs paliek nedrošs - šis tas jāpaskaita. Vai tas ir ātrumā neprecīzs klikšķis, vai koncentrēšanās problēma. Beidzot, ar ārstu un asins analīzēm tikām pie skaidrības, vairogdziedzeris streiko. Ja palasa simptomus - tur simtprocentīgi piesauktas visas organisma dīvainas izpausmes, kuras es labu laiku norakstīju uz slinkumu. Dzeru tabletes, jūtu pacēlumu un visāda citāda veida patīkamas izmaiņas. Interesanti tikai, kā tagad ar atmiņu un koncentrēšanos, ja tā kādu laiku bija apšaubāma, tad tagad uzlabosies, vai vienkārši vairs nepasliktināsies? Varbūt kādam ir pieredze...
Kāpēc jautāju. Man te dienas trīs ar to sakarā tīrais cirks. Šoreiz, paldies dievam ne man tā problēma, bet tik vien, kā saskarsme ar cilvēku, kas droši vien pat to nenojauš. Joprojām esmu šokā.
Dienas trīs atpakaļ zvana man ļoti sena kolēģīte, kas dzīvo blakus mājā,- vai drīkst pie manis atnākt. Protams drīkst. Pēc brīža ir klāt. Kādu brīdi parunājām,- šamā jau pensijā, vienīgā meita dzīvo Spānijā, pašreiz atbraukusi, grib aizvest pie sevis paciemoties. Esot drausmīgs raksturs, piesienas,- kur māte liek savu naudu. Kas viņai daļas,- kur gribu, tur lieku. Un tad tā klusi, - vai nevaru aizdot kādus 20 -30 eiro. Es zinu, ka mammim ārstējama pasmaga asins slimība, daudz zāles, tad komunālie un kas tur vēl,- Protams, ka varu! Skaidrās naudas praktiski nav,- saku,- atsūti konta rekvizītus - pārskaitīšu. Vai ar 30 pietiks, varbūt labāk kādus 50? Nē- ar 30 pietiks.
Mammis aizvelkas uz māju. Klusums. Pēc pāris stundām pārzvanu. Nē, naudu vairs nevajag, esot pirms datuma pārskaitīta pensija.
Nākošā diena, zvans, vai nevar pārskaitīt simtu. Par pensiju vairs nejautāju, saku, ka vajag konta rekvizītus. Noskaita konta rekvizītus. Man ir SEB banka viņai SWED. Pārskaitu simtu un piezvanu, ka nauda droši vien būs tikai nākošajā dienā, tur viņiem tāda īpatnība pārskaitījumos. Tad vakara laikā man pārzvana reizes četras, vai es tiešām esmu pārskaitījusi. Visas četras reizes paskaidroju viņai , ka pārskaitīju bet nauda būs tikai nākošajā dienā uz pēcpusdienu. Nākošajā dienā klusums. Uz vakara pusi zvanu, jautāju, vai nauda ir saņemta. Viņa pārprasa, vai tad es esmu pārskaitījusi. Jā, esmu. Gaidu - ielien e-bankā, saka, jā ir saņemta. Paldies dievam! Nākošajā dienā no rīta ap deviņiem zvans pie durvīm, - stāv uz sliekšņa un atdod man tos simts eiro. Paldies dievam,domāju - situācija būs nokārtojusies. Pēc pāris stundām zvana, - vai viņa ir paradu atdevusi. Jā saku, no rīta. Ļoti labi. Tad paiet vēl pāris stundas, telefona zvans. - olguci, es eju no veikala, aizmirsu pienu nopirkt, atgriezties vairs negribu,- vai tu man nenonestu 50 centus, man pietiks, es pa ceļam citā bodē ieskriešu. Es vairs neko neprasu.- nonesu viņai 50 centus. Domas tikai ap vienu, - vai tas kādreiz beigsies! Pēc pusstundas zvans,- olguci, cik es no tevis aizņēmos? Saku 50 centus. Labi,- atbild,- man jāpieraksta. Protams, pieraksti, saku. Domājat, tas viss beidzās? Ne vella, vakarpusē uz pusdeviņiem, zvana pie durvīm, - olguci, man te jāatdod viens parāds, vajag 127 euro, tu nevari aizdot? Saku,- varu tikai 100( to pašu, ko viņa man atgrieza), vairāk skaidrā nav. Nu, labi,- tos 27 sagrabināšot. Vai drīkst, - atdošu Novembrī. Protams, drīkst. Un tad beidzot miers... es ceru.
Ak, Kungs! Dzīvot vienai tādās šausmās, nedod Dievs! Interesanti, kas tas tāds varēja būt? Skleroze, Alcheimers... vai reakcija uz kādām zālēm?
