kas par meitu, tad es tikai zinu, ka tāda ir. Par to, ka dzīvo Spānījā zinu, jo pagājušajā gadā mammis bija atnācis pie mani avia biļeti izprintēt braucienam pie meitas. Savādāk nemaz nezinātu. Ļoti ceru, ka meita to problēmu pamanīs... nu nevar nepamanīt, ja komunicē. Kaut gan, kas zina par ko viņas savā starpā runā...
Ar galvu vispār nav joki, - gadi desmit pagājuši, bet es joprojām atceros, kā reiz satiku cilvēku - dārzeni. Slimnīcā, kur fāteris bija uz reabilitāciju aizvests. Palātā bez viņa bija vēl trīs guļošie veči. Reiz ieraudzīju vēl kādu iemītnieku. Tāds ap 21 gadu vecs džekiņš, tīri patīkams pēc izskata. Nu re,- saku,- beidzot jums visiem arī tā laime ir kāds ko var padzenāt un regulēt. Īstenība bija šaušalīga. Puika bija dārzenis. Atvests no psihenes, sakarā ar kaut kādu iespējams, iekšējas dabas problēmu. No tiem, kas savā laikā bija dulss uz ripām. Ķēra kaifu no zāļu lietošanas un reiz liktenīgi pārdozēja. Pie dzīvības šo dabūja, bet smadzenes aizgāja pa pieskari pa tīro. Praktiski tukša balta lapa , bez jebkādas iespējas tajā kaut ko uzrakstīt. Dzīvi tikai reflekši, ja dod ēst, - kā bērnam, jāgaida, kad norīs. Droši vien, ja nedotu ēst, nemaz nesaprastu, ka badā. Pēc ēšanas aizved uz poda un gaida, kad reflekši nostrādās. Visu laiku guļ, skatoties griestos. Bet šad tad, kaut kas viņam nostrādā, un tad veči korī bļauj pēc māsiņas. Teiksi, fāteris atver naktī acis un redz, ka viņa gultai blakus stāv "dārzenis" un ar tukšu skatienu skatās uz sienu. A kas, ja šams sāks žņaugt? kas zina kādi tam reflekši nostrādā... Bet iedomājāties - tīras smadzenes... ne domu, ne atmiņu, neviena iemesla, kāpēc dārzenis dzīvs... Kaut gan nē, kāpēc dārzenis? Dārzeņi taču reaģē uz laika apstākļiem, mūzikas skaņām, vīst ja tos nemīl.... A te... tukša lapa un nekādu atmiņu
