[geim] (tiesi šāds kvadrātiekavās izskatās nosaukums uz grāmatas vāka, tā ir triloģijas 1. grāmata) man patika vislabāk! 2. grāmatā vairs nebija tādas intrigas, jau skaidrs par ko aptuveni vēstījums. Trešo grāmatu nelasīju.
Tātad īsumā. Spēle aizsākas tā, kā tas var atgadīties ar ikvienu no mums. Brauc jaunēklis vilcienā. Skat, mētājas telefons. Uz īsu brīdi pavīd doma, paņemt sev. Tad atkal doma, atgriezt īpašniekam. Paņem telefonu rokās, pasvārsta, mēģinot uziet kādu kontaktinfo, kas īsti nedodas rokās, jo... uz telefona ekrāna izlec ziņojums, kas aicina uzsākt spēli vai arī atstāt ierīci turpat, kur atrasta... Bet jaunēklis nebūt nav bez "skeletiem skapī". Un tālākais risinās kā pa "amerikāņu kalniņu" nobraucienu, veikli izspēlējot manevrus un paatspoguļojot ģimenes psiholoģisko situāciju...
Vārdsakot, [geim] bija forša lasāmviela! Pa pusei detektīvs un, iespējams, fantastika (bet tikai iespējams!).
