Sanāca garāmskrienot izskriet cauri dižveikalam, kurā trāpījās līdz šim nemanīts sīkveikals, un pilnīgi necerot man acīs paskatījās zābaki. Parasti neko tādu, kas man patīk un der, atrast nespēju, un, ja arī patīk, tad trīsciparu skaitlī, kas vairs nepatīk. Bet izdot neesošo naudu par to, kas neder un riebjas - nafig, jo kaut kādas šļabatas pa šķūni sameklējamas vienmēr - ja ne no manas jaunības, tad iepriekšējo īpašnieku atstātajos štruntos [nu gan pēdējās biezās botas pēc 15 gadu dzenāšanas ir atiezušas zobus, turklāt viens feins cilvēks iedāvināja naudu, ko noēst neļauj sirdsapziņa].
Tiktāl pa skaisto... Bet tie zābaki vismaz izmēru par mazu. Lielāku nav. Nu, Žavote no manis nesanāks, mazohisma pietrūkst. Toties attapības un optimisma gana - šņik, šņik, zābaki nobildēti, piekārtā birka ar līdz šim manis nemanītu brendu arī. Internets plašs, tur viss atrodas.
A SKUJU! Brends ir, mājaslapa ir, tirgotāji ir, interneta veikali ir... bet TO zābaku NAV.
Optimismam ir arī otrā elpa - ņemam bildi, šķūrējam gūglē - se, meklē!
A SKUJU! Nav! Vienkārši nav.
Da jopc, kas tas par krūmu feiku no Ķīnas pagrīdes, ja nav atrodams nekur un nekādi. Aber es jau nopriecājos, ka vismaz šogad šļura nelīdīs pa caurumiem botās, un potītes nesals, lai arī bikses par īsu...
P.S. Paraudāju. Lūdzu, nevajag tagad meklēt man zābakus!!!
