Man te Jetija norādīja ar sētas mietu, ka esmu totāla muļķe.
Kaķītis nedēļas trīs nodzīvojās pa škūnīti, lāgā neēda, maz dzēra. Domāju - kaķis iet uz galu aiz vecuma. Vienā brīdī riktīgi ieskatījos un pamanīju, ka kaķim vaigs satūcis. Tajā garspalvainajā vaigā kādas izmaiņas pamanīt praktiski neiespējami.
Jēmu kaķi padusē uz šļūcu uz vetu. Ielika drenu un tādu švaku un mazcerīgu vedu mājās. Kā viņa metās ēst pēc atgūšanās no narkozes! Nabaga kaķis! Un kāda es stulbene...
Protams, otro jaunību kaķis nedabūja, taču atkal ir dzīvespriecīgs un lecīgs - lec uz krēsla un galda ka grab vien. Pusdienas paēst mierīgi vairs nav iespējams, kaķim visur jāiebāž savu ūsaino mordu un pie izdevības arī nagaino ķepu. Ja kas iepatīkas, vienkāši izrauj no rokām un ņurī nost. Tiesa, ar gaļām tā prātīgi, sīki jāsakapā, jo zobu vairs lāgā nav.
Un vēl. Ja ir spiedīga vajadzība, iesaku drūmu slakteri Saulkrastos Rīgas ielā. Izdarīs visu vajadzīgo ne sliktāk par dārgajiem un krutajiem. Galu galā, man vajag lai dzīvniekam palīdz šodien un tagad, nevis ar pierakstu pēc nedēļas. Un kāda starpība, vai kaķi iegrāmato datorā vai vispār neprasa vārdu, vai klīnikā ir marmora grīdas, vai izdilis linolejs.
