Tā kā velk uz pavasara pusi, aiz loga viens (!) sniegpulkstenis uzziedējis un lielīgi griež trīsdaivaino zvanu pret pavasara saulīti.
Protams, ka uzreiz redzami visi ziemā sakrātie putekļi un netīrumi, jāsteidz tīrīt un šrubēt, cik spēj turēt nagi. Virtuves plauktā mākslinieciskā nekārtībā sakrājušies burciņu vāki, vecās kastītes galīgi izpluinījušās un prasās uz nomaiņu. Paņemu kasti un nevaru saprast, kā plastmasas maisīņš tik gleznaini saplucinājies? Jooomajo! Tur vesela peļu ģimene! Paps, mamma un čupa ar pelēniem. Punktiņa platām acīm skatās uz visu šito peļu bagātību, piegrūž degunu un... turpina blenzt. Rauju Rūdi no ērtās gulēšanas mīkstajā krāslā un nesu pie peļuspieta. ''Ā. Kādi smuki bērniņi.'' Un noliekās turpat pie kastes ar baranciņā saliktām ķepiņām...
Vot, bļin, pacifisti! Zīlītes nomedīs un aprīs, bet šito peļu midzeni uzskata par savējiem - nu mājdzīvnieki takšu!
p.s. Zosis saka, ka ziema beigusies. Šon tāds palielāks kāsis aizplanderēja pāri galvai, savi 200 gabali.