Par Mao gauduļošanu sieviešjautājumos visos iespējamos veidos nelauzi galvu, tas te visiem pierasts, vairs pat neklapējam ar ausīm.
Es tūlīt arī sākšu gauduļot.
No vienas puses ir Mao, no otras puses - bariņš sieviešu, kuru nostāja īsumā ir: "Ja neesmu (-am) tāda (-s), kā vajag, nu, tači iztiec bez sievietes ...!"
Jā, gauduļošu es arī, jo ar šo situāciju, kurā katrai latvietei vidēji ir 1, ... bērni, šīs tautiņas nebūs jau pēc .... gadiem. Jā, skan pompozi, bet ... ko jūs velkaties uz tiem 18. novembra un 4. maija pasākumiem? Nav tak jēgas, - svin kkādi izmirstoši dīvaiņi tipa kkādas "savas valsts" datumus. Nafig? Ja tā ir nodibinātu, lai būtu iespēja pierīties beidzot ar rietumu labumiem, padzenot sliktos komunistus, kuri ne paši deva, ne no labajiem rietumniekiem ņemt ļāva, tad nafig vēl svinēt ko? Nafig par kaut kādu valodu cīnīties? Pierīties katram, cik var un cik ir iespēja tikt klāt un nebojāt gaisu ar savu divkosību. Ja katrs (-a) par sevi, tad katrs par sevi! Nafig visi šie sentimenti tādā gadījumā - Dziesmu svētki un pārējās figņas? Rijam, kamēr dzīvi! Viss pārējais taču ir nesvarīgs! Šodien taču katrs viens pieaugušais mierīgi var dzīvot vienatnē ar saviem putniem, tarakāniem un vēl nez'ko! Sasniegums! Progress! Attīstībāāāāāāāāā!!!!!!
