Mūžsenais jautājums - vai valsts ir domāta cilvēku ērtībām, vai otrādi? Mans variants ir pirmais. Jā, pirmā sieva bija tāda pusjuriste, tāpēc, palīdzot viņai šādus tādus darbus rakstīt, kkur izlasīju tādu domu, ka, salīdzinot ar senseniem laikiem, valsts izveidojās kā kompromiss starp atsevišķu cilvēku un sabiedrību. Cilvēks noziedoja vienu daļu savu no dabas doto tiesību apmaiņā pret relatīvi lielāku drošību. T.i., - mežonis vairs nedrīkstēja nesodīti sist ar rungu pa galvu katram, kurš nepatīk apmaiņā pret to, ka arī viņam kurš katrs tāpat vien bliezt nedrīkstēja. Tas pats - ar privātīpašumu. Nav vairs spēkā tas, ka vari iet, kur gribi, lasīt un ēst, ko izdevies atrast. Apmaiņā pret to, ka tavas bikses katrs nevar ieskatīt par savām.
Tas līgums, kā smejies, ir spēkā un attiecas arī uz mūsdienām, to biš, - ja valsts mūsu līgumu ļaunprātīgi nepilda, arī man tas nav saistošs. Ar visām izrietošajām sekām.
... un šajā sakarā es ne šai, ne citai valstij neesmu parādā neko vairāk, ka tikai mūsu savstarpējā līguma punktos esošā. Pildu līgumu? Y vairāk no manis neko negaidiet.