Komunikācija

[Nomade]

Es neko nesaprotu un man nav ideju, kā reaģēt...
Lieta šitāda...piezvana man radiniece. Fakts kā tāds jau nekas. Pēdējo reizi komunicējām kaut kad vasarā (nu labi, 2 valstis starpā, ok), piezvanīja, jo laikam caur citiem radiem saprata, ka man ir šāda tāda problēma. Bet, piezvana, un tad tie nekādie jautājumi.. nu, kā iet, nu, kāds laiks, utt. Par lietu, kā saprotu, kas interesē, ne vārda. Nu, es arī ne vārda. Kam man jāsaka kaut kas, ja nejautā?
Nu besī ārā. Ja reiz piezvani, jautā, kas jautājams. Nē, piezvana, un tad sajūta, ka MAN jābūt pārlaimīgai par zvanu un jāinteresējas, kas notiek VIŅAS dzīvē. Bet viņa piezvanīja MAN!!
Ar citiem radiem tādu problēmu nav, bet ar šo konkrēto personu nevedas saruna nekādi.
Nepatīkami.

[itta]

Nu reizeem ir visia gruuti pajautaat pa tieso, lai kaa gribeetos... taa pat kaa arii atbildeet...

[reno]

Zināmā mērā var saprast. Viņa uzzin par problēmu un jūt, ka būtu jāpiezvana, lai kaut kā atbalstītu.Tā kā uzzināts aplinkus, tad neērti pa tiešo bāzties virsū -varbūt tas tev nepatiktu. Bet varbūt tu tieši gribētu par to parunāt. Nu tad viņa taustās un mēģina uzvedināt, jo pa tiešo neērti, baidās ka apvainosies un atšūsi.
Nu tā kaut kā.
Tagad viņi ir sapratusi, ka tu par to nerunāsi un vairs nemēģinās komunicēt par šo tēmu

[ineshuks]

Man shitaa stulbi sanaaca, ka izmuldeejos druzhkai, ka citai kopeejau druzhkai veezis... nu kaa es zinaaju, ka vinja nezin, ja tieshi tobriid cieshi tuseeja?
Un nu staigaaja abas kaa pa karstaam ogleem liidz man pieleca, ka es vainiix...

[Mangusts]

Varbūt tiešām pārspīlēta takta izjūta...

[dille]

Par sensitīvām tēmām runāt pa telefonu ir sarežģīti. Dzīvajā redzams cilvēka noskaņojums, iespējams pielietot arī neverbālo komunikāciju, ja runā kaut ko ne tajā virzienā, uzreiz redzēt otra reakciju un apklust, ja vajadzīgs. Iespējams sajust, ko īsti nevar pa telefonu (nu reizēm jau var, ja cilvēks tuvs).
 

[daddy]

...toties samelot pa telefonu ir daudz vieglāk nekā "aci pret aci"

[Luīze]

...toties samelot pa telefonu ir daudz vieglāk nekā "aci pret aci"

.. ar daddy pa telefonu nerunāsim... skaidrs...

[Nomade]

Hm, nu nezinu. Es priekšroku dodu skaidrībai un bezaplinkus jautājumiem. Vai nav muļķīgi runāt par laikapstākļiem un citu figņu, ja abas puses zina, ap ko lieta grozās? Pa manam diezgan tizli.

[daddy]

Hm, nu nezinu. Es priekšroku dodu skaidrībai un bezaplinkus jautājumiem. Vai nav muļķīgi runāt par laikapstākļiem un citu figņu, ja abas puses zina, ap ko lieta grozās? Pa manam diezgan tizli.

Tu uzreiz vērsim pie lietas, bez kādas "iesildīšanās"?

Nav gan muļķīgi, bet pat nepieciešams, ja sarunu rezultāts ir ļoti nopietns.
Tas protams neattiecas uz tuviem cilvēkiem, piem dzīvesbiedru vai bērniem, kuru atbildes var zināt, pat neuzdodot jautājumu

katrai nopietnai sarunai ir ievads, kurā sarunu partneri iegūst viens otra uzticību. Uzdodot neitrālus jautājumus un saņemot atbildes, mēs "kalibrējam" partneri, saprotot kā viņš atbild uz neitrāliem jautājumiem (par laikapstākļiem un citu figņu) un tad varam vērtēt viņa atbildes uz mūs interesējošiem jautājumiem. Jo "jā" nevienmēr ir jā un "nē" ne vienmēr ir nē (- Jā! Jā? Jā...)
tad seko saruna par lietu, un visbeidzot sarunas noslēgums, kura laikā apstiprina sarunāto, lai abām pusēm būtu maksimāli vienāds viedoklis par to, kas sarunāts.
Pieklājīgi cilvēki sarunas beigās atvadās
 

[reno]

Hm, nu nezinu. Es priekšroku dodu skaidrībai un bezaplinkus jautājumiem. Vai nav muļķīgi runāt par laikapstākļiem un citu figņu, ja abas puses zina, ap ko lieta grozās? Pa manam diezgan tizli.

Nu, ja tu zināji, ap ko lietas grozās, kāpēc nebiji tā, kas sāk runāt skaidri un gaiši?

[Nomade]

Tavs ieteikums druscīt tāds jancīgs sanāk, pati tā dari, ja?
Es būtībā negribu ne par ko runāt, ne arī ko apspriest, bet, ja kāds cits man piezvanītu un jautātu, nu kā tad iet, tad arī normāli atbildētu, ka tā un šitā. Bet, ja piezvana un muļļā karstu kartupeli, nu, sorī, ne jau man ir jādomā, kā zvanītājam likt justies labi.

[Maruu]

Iespējams, viņa pazvanīja, jo tie paši kopējie radi lūdza. Man nesen šādi māsīcu "uzsūtīja". Tā kā es arī esmu tas briesmīgais rads, kas apsveic svētkos, bet nekādu baigo draudzību neveido, mani tiešām nošokēja, ka man Whatsapp raksta māsīca, kas nav kādu gadu satikta un nekas vairāk par formālām apsveikumu apmaiņām nav bijis jau gadus 5 runāts. Arī uzprasīja, kā iet un kāds laiks utt. Sākumā pieklājīgi atbildēju un, kad neizturēju, tieši pajautāju, kāds ir iemesls, kāpēc viņa pēkšņi tik pļāpīga palikusi. Uzzināju, ka mana mamma pateikusi savai māsai, kas man te notiek un tā pierunājusi meitu, lai kaut ko man uzraksta, jo man gan jau vajagot kādu ar ko parunāties. Pateicu paldies par mēģinājumu un, ka ja grib runāties, lai runājas par ko citu. Ar savām nedienām es labi tieku galā un galīgi neizjūtu nepieciešamību par to runāt ar katru, kas jautā. Sākumā padomāju, vai tikai neaizvainošu, lai gan tam arī nebūtu lielas nozīmes, bet - viņa sajutās atvieglota, ka ir atbrīvota no tāda pienākuma.

[daddy]

atšuvi cilvēku, varbūt pat apvainoji... vajadzeja 100 eur paprasīt, saimniecībā tak noderētu ... un cilvēks tik viegli nākamreiz neļautos pierunāties...