Tā psiholoģija, kas pieejama modernajam 21.gadsimta Latvijas patērētājam un sevišķi sievietēm, jo tas vairāk tās interesē, ir dažāda.
Mainstrīms apmierinās ar nabagu filozofiju - ja kādam kaut kas satrauc, tad obligāti un vienmēr jāmeklē tā vainīte sevī, nekur citur, vēl vairāk - ja kādam kaut kādas personas un viņu sadarītais netīk, tad esot jāmeklē tādas pašas īpašības sevī. Patiesībā šādai interpretācijai ir sava vieta, bet tās izplatība un nozīmīgums tiek smagi pārvērtēts.
Šāda uztvere uzreiz izslēdz jelkādu domāšanu un analīzi par plaši pieejamo varas un sliktas pārvaldes patoloģiju un piedāvā upura lomu.
Tuvākais saprotamais piemērs ir klases apcelšanās un mobingi - upuris pats kaut kādā veidā ir vainīgs, ka izaicina uz sevi visādi citādi veselīgās sabiedrības reakcijas.
Varētu padomāt, ka tā jau ir tikai tā upura problēma, bet, ja paskatās to visu pamatīgāk, tur ir vēl kāds bariņš nobijušos līdzskrējēju, kas, bailēs no tā, ka apcels pašus, piedalās apcelšanas procesā.
Kādas nez vērtības un idejas var rasties tādā atmosfērā?!
