Kopš kāda no M.Sirmā raidījuma,bijām sadomājušies,ka Beļgijā viņu autentiskos frī kartupeļus var dabūt uz katra stūra(šo ātro uzkodu dzimtene). Bet nekā tāda nebija. Vispār pilsētiņa tobrīd bija viens liels būvlaukums,izrakāti veseli kvartāli.
Restorāni-laikā,kad gribējās paēst labas pusdienas(nevis kautko aprīt vietējā FixMac),vēl bija slēgti. Kā bijušajā padomijā,glaunākie krogi vērās vaļā no 18. Un nebijā tā,ka nevarējām izvēlēties,kurā iet. Izvēle minimāla.
Vienā tādā,kas vēl bija ciet,senlaicīgo interjēru caur logu ievērtējam,ēdienkarti ārpusē papētījām,un nolemām atnākt,kad atvērsies...Liels pārsteigums,kad uz atvēršanās laiku atnācām,un palikām bešā-zāle tika uzkopta,restorāns slēgts.
Izstaigājuši šurputurpu,beigās nosriskējām iet pie hoteļa necilā restoranā.
Veiksme! kārtīgs zupas katls,pilns mīdiju uz diviem starterī. Bagātīgs fondjū otrajā. Vienīgi vēlāk sajutu eļļas smaku savilkušos drēbēs,ventilācija tam pasākumam nebija laba.
