Tie ir Psalmi.
90. Psalms
Par cilvēka nīcību
Mozus, Dieva vīra, lūgšana.
Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem. Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs!
Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: "Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!"
Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.
Tu tos aizrauj kā plūdos, tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna,
kas rītā atzeļ un zied, vakarā vīst un kalst.
...
Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.
Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?
Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!
P.S. Mans jautājums gan bija, kādu vecumu jūs katrs personīgi uzskatāt par pusmūžu.
Vai 40 gadnieku(-ci) raksturojot, sakāt - nu , tas pusmūža vecuma cilvēks:)
