Atbildīgs tests

[Bobs]

Esmu vairāk matemātiskās pieejas piekritējs un 40 uzskatu jau par pusi. Bet tas nekādi manā galvā neasociējas ar vecumu vai senilumu, varbūt vienīgi zināmu briedumu.

[Trix]

Nu šajā punktā Einšteins ar savu relativitātes teoriju var atvēzēties.

Bērnudārzniekam pusmūžs ir ap 20 - tante ir liela un veca. Tātad drīz mirs.
Tīnim - pēc 25 jāiet uz kapiem, dzīve ir beigusies.
Divdesmitgadniekam - pēc 30 jāģērbjas planckās, jo normāls apģērbs tādā vecumā jau ir apkaunojums.
Trīsdesmitgadniekam - tomēr var būt, ka pēc 40 dzīve nebeidzas
Četrdesmitgadniekam - opā! ij netaisos justies vecs.
Utt.


Bet, spriežot pēc pensionēšanās vecuma virzības tendencēm, pusmūžs ir tā ap 70. Tas, ka tā otra puse mēdz izbeigties baigi ātri, nekas, kā zināms, pusēm nav obligāti jābūt vienādām, VID un valdība pieskaitīs, cik vajag.

[Nuffs]

Man pusmūžs arī asociējas ar briedumu. Man tie bija 35gadi - kad biju mierā, harmonijā 
ar sevi, neuztrauca vairs citu viedoklis, zināju ko vēlos no savas dzīves un kā to sasniegt.
Vecums būs tad, kad vairs neinteresēs nekas jauns, centrēšos vien uz sevi un
savām izjūtām.
Bet tas tiešām ir individuāli.
Pazīstu gan  mūžīgos bērnus, gan gados jaunus vecīšus, gan nenovecojušus seniorus.

[Nuffs]

Kautkā aizdomājos, vēl jau ir tāds jēdziens, atskaites punkts kā Jēzus vecums - 33gadi.
Tas gan parasti vairāk uz vīriešiem tiek attiecināts. Sava patiesība jau tur ir,
tam kas sasniegts līdz šim vecumposmam, vēlāk, pilnveidojot, var plūkt augļus.

Fizioloģiski vecuma sākums tiek uzkatīts sākot ar 50gadiem,
garīgi šāda noteikta atskaites punkta itkā nav.
Padomijā bija arī limits, lai sāktu studēt, šķiet 35gadi.
Tagad jau mūžizglītība, kaut 100gados vari sākt...