Šonakt neguļās, tad nu...
Bija man reiz viena draudzene, no studiju laikiem. Atklāti sakot, skaistāku sievieškārtas pārstāvi tā arī neesmu dzīvē redzējusi. Tas, protams, subjektīvi, bet, nu jā. Būtu es vīrietis (piedošanu, - neatbilstu topika kritērijam, esmu sievieškārtas), ieķertos kā likts. Un daudzi vīrieši tam bija piemērs, ka valdzinājums liels. Bet stāsts par to, ka meitene patiešām ļoti skaista, un aplidotāju netrūkst, pat izmanīgu un izdomas bagātu aplidotāju, varēja vien nobrīnīties. Nu lūk, un šī meitene arī vienmēr tā runāja par uzticību, par to, ka pārī vienam priekš otra jābūt tam vienam vienīgajam...
Tad nu pa-izcelšu divas, mandomāt, būtiskās lietas, kas krita acīs:
- Viņa nekad arī neatkāpās no sava pievilcīguma augstās robežšķirtnes. Vienmēr uzkrāsotas actiņas, frizūra (nu, tur svaigs krāsojums, atjaunināts griezums), vienmēr padomāts par sievišķīgu tērpu (mini svārciņi uz miniatūrā auguma, blūzītes, rotaslietas). Tas viens. Otrs tas, ka viņa pati mēdza gan sasmaidīties ar daudziem pretējā dzimuma pārtsāvjiem. Paflirtēt, tā teikt. Neejot līdz galam. Bet tomēr, tas bija tā uzskatāmi redzams. Koķeti, es teiktu.
- Ikvienam viņas iecerētajam bija iedalīts tāds kā emocionālais pienākums, galvenokārt laiku pavadīt tikai kopā ar viņu. Jā, viņa saprotot, ka vīrietim interesē kas nu tur kuram, bet vīrišķīgas lietas, motokross vai bokss vai tamlīdzīgi. Un viņa gāja kopā arī vīrieti uz šiem pasākumiem. Un tāpat uzstājīgi aicināja arī vīrieti līdzi uz viņas ieplānotajiem pasākumiem, ne nu gluži uz frizētavu, bet uz draudzeņu pasēdēšanām, uz viņas darba tusiņiem un tā tālāk.
Gāja gadi. Ideāls par vienu vienīgo līdz mūža galam daudzkārt izplēnēja. Aprecējās. Bērns. Pēc gada vai diviem izšķīrās. Izrādās, vīrietis krāpa, turklāt pasāka dzerstīties. Nomainījās vairāki pielūdzēji. Vēlreiz nopietnākas attiecības. Otrs un trešais bērns. Atkal nekā, viss pajūk. Atkal nomainās vairāki. Un atkal it kā nopietnākas attiecības...
Ziniet, tāda viena virziena domāšana kaut kur kaut kādā ziņā. Un paštaisnums. Viņa vienmēr tā, kurai nodara pāri. Viņa vienmēr tā, kura tik daudz centusies un darījusi, lai abiem būtu labi, bet vīrietis izrādās neģēlis. Laikam viņai esot tāds liktenis uzrauties uz sliktajiem. Un tā arvien. Asaras. Nākamais. Asaras. Nākamais.
Rezumē.
Nav ideālā sieviete un sliktie vīrieši. Katram būs trūkumi. Viens var iekrist datorspēlēs, cits aizrauties ar iedzeršanu. Jautājums, kāpēc tieksmes saasinās? Tas, ka tieksmes ir katram, tas skaidrs. Sievietēm, vīriešiem, visiem. Man, piemēram, seriāli, tā, ka veselu sezonu varu noskatīties, atslēgusi domas, un tobrīd būt diezgan nepieejama komunikācijai. Re, var sašust. Bet tieši tāda arī ir dzīve. Jo ir iemesli. Vai nu par daudz pienākumu, risināmo arvien jautājumu, atbildības slogs. Vai par maz brīvības, iespēja pabūt savā nodabā, ar saviem draugiem. Vai tieši otrādāk, par maz abpusēja apmierinājuma ar norisēm.
Un tad, iespējams, būtu jābeidz ierastais scenārijs - domāt, ka ar pašu viss ir tikai labi un tikai kārtībā, bet tas otrs nodara pāri.
Davest var katru. Ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Visu laiku mēģinot kontrolēt, piemēra pēc. Situācijas n-tās, visdažādākās...
