.
Tātad, - vai ir uz šīs planētas tādas teritorijas, kurās nelabvēlīgās ģimenes mūsu izpratnē vispār nav ne pamanāmas, ne to klātbūtne - jūtama?
Un, ja ir, tad kas varētu būt tas faktors, kāpēc tur tā ir?
Tas, ka viņas nav tik ļoti pamanāmas, kā pie mums, nenozīmē, ka viņu tur nav. Tāpat, kā nav tādas vietas, kur nav prostitūtu, narkomānu, alkoholiķu un varmāku. Ja kāds saka, ka kaut kur nav, tad vai nu galīgi dumjš un neredz, vai arī piever acis, lai skaistāk izskatās.
Tas, ka man nav idejas, kā to visu izskaust, nenozīmē, ka Tavas idejas ir labas. Teiksim, kaut vai par to pašu alkohola aizliegumu. Es tikai parādīju, kā pie apreibinoša dzēriena tiks tie, kas gribēs. Vakar ar mammu par to runājām. Padomju laikos alkohols un cukurs bija uz taloniem. Bet dzēra tāpat. Kā dzēra? Pirka kilogramiem karameles un taisīja no tām. Narkotikas jau sen ir aizliegtas un ne jau tikai LV, bet visā civilizētajā pasaulē. Ja tas ko līdzētu, kādēļ pie mums joprojām ir narkomāni? Gudrākie paši mācēs uztaisīt. Vēl no bērnības atceros, kā kaimiņi validolu pa māju meklēja, lai uztaisītu sev devu, ja nebija naudas. Vakar es validolu redzēju pārtikas veikalā pie kases. Dārgs nebija.
Sterilizācija pēc otrā izņemtā bērna man liekas pieņemams risinājums tādā ziņā, ka nebūs jāizņem 5. Bet tad tas ir jādara abiem "vecākiem", nevis tikai sievietei. Dobeles gadījumā tā bija ļoti jauna sieviete ar vīrieti, kas pēc vecuma viņai pat par tēvu derētu. Tādi tās mazās meitenes māk apstrādāt tā, ka maz neliekas - viņas svēti tic, ka viņi viņas mīl. Tas jau psiholoģijas jautājums. Tāds var savākt arī labas ģimenes atvasi, ja vien noķers momentu, kad viņa psiholoģiski nejūtas labi un tad ieborēs viņai, kā viņai paveicies, ka vismaz viņam viņa ir vajadzīga. Pēc tam jau viss, ko mēs esam lasījuši šīs ģimenes sakarā, kur lielu lomu spēlē faktors "Kam Tu ar bērniem būsi vajadzīga?". Sterilizācija jautājumu ierobežo, bet neatrisina, pat, ja tā tiek veikta abiem.
Dienestus smagi ierobežo cilvēktiesības. Tajās ir robs, ko nekā neaizlāpīt. Saucās "vecāku izvēle ir prioritāra attiecībā pret MK noteikumiem", kas nozīmē, ka savu bezatbildību var ietērpt skaistos vārdos, nosaukt to par audzināšanas metodi un, kamēr vien bērnam nedraud briesmas, dienesti var tikai plātīt rokas. Izravējot šo un padarot bērnu tiesības prioritārākas, tas kaut kādā mērā varētu kaut ko glābt, bet arī minimāli.
Lielākoties jau paveicas tiem bērniem, kam skolās ir normāli - cilvēcīgi skolotāji, kas ir gatavi veltīt arī brīdi ārpus sava darba laika, lai bērnam parādītu, ka viņam ir kāds talants, ka viņš nav tik dumjš, kā mājās saka, lai pastāstītu un parādītu iespējas, kā no tā var tikt ārā. Laukos tādu ir vairāk, Rīgā ar to ir lielākas problēmas. Te darbojas "kā maksā, tā strādā" likums - stundas novadīja, kontroldarbus izlaboja, visus, kas nepakļaujas, nevis cilvēcīgi audzina, bet nodod dienestiem, kas vienkārši maļ vienu un to pašu. Tur ir tādi teksti, kā "Ja Tu šita darīsi,
TU nekas nebūsi", "
TU busi tāds pats, kā vecāki", "Ja šitā darīsi,
TU sēdēsi cietumā", bet bērns jau vairs pat neklausās, jo viņam netiek iedota alternatīva, ko tad darīt, lai tā nebūtu, bet to teksta daļu, ko es pasvītroju, viņš jau ir pieradis dzirdēt no visiem un ilgtermiņā tas viņam rada sajūtu, ka tā vienkārši ir tāda pasaules kārtība un, ka viņam vienkārši tas jau ir paredzēts. Es teiktu, ka vairāk ir jāstrādā ir tieši ar pašiem bērniem, rādot viņiem iespējas, kur iet, ko darīt, uzsverot viņu talantus, jo slikto viņiem jau mājās pateiks un tādēļ viņiem šķiet, ka viņi arī nekas nebūs. Problēma ir jautājumā - kurš to darīs? Tam vajag ne tikai izglītību, bet tiešām vēlmi šiem bērniem palīdzēt. Daļa no mums - baraku bērniem, brīvprātīgi cenšas palīdzēt tiem, kas tur joprojām ir. Bet tas ir grūti divu iemeslu pēc - ir savs darbs, ko nevar pamest novārtā, lai nenonāktu tur pat blakus (Attiecīgi brīvā laika ir tik, cik ir.) un šo bērnu vecāki. Ik pa laikam nākas saskarties ar situācijām, kad bērni pēc brīža atsakās no nodarbībām, pat, ja ir atrasts veids, kā viņi to var darīt - pašvaldības apmaksā, vai atrodam kādu sponsoru. Tas tādēļ, ka sava talanta attīstīšanai bērnam ir jādarbojas mājās arī un tur sākas "Esi iedomājies, ka būsi baigais mākslinieks/mūziķis/sportists/inženieris? Nekas Tu nebūsi, izmet tos sū**s no galvas!". Iebildumi beidzas ar vardarbību, un ar to arī beidzas iespējas. Mēs ziņojam sociem, bet, kamēr bērns tur muti ciet, tas ir mūsu vārds pret vecākiem, kuriem pašiem ir tiesības izlemt, kādas ārpusstundu nodarbības bērns apmeklēs un, ja vecāki māk frāzi "Bērnam jau skolā ir liela slodze, šīs nodarbības viņu tikai nogurdina.", ko vairums ir iemācījušies, dienesti var tikai noplātīt rokas. Pozitīvais moments tajā ir vien tas, ka tad, ja bērnam parāda, ka viņam kaut kas sanāk un kaut ko viņš var, bedrē viņš nepaliks. Viņš nobīsies kļūt par kaut ko lielu, jo viņam šķitīs, ka to viņš nevar, bet līdz pelēkajam vidusslānim, lai nebūtu jāguļ nemazgātā gultasveļā, kas pievilkusies ar alkohola un cigarešu smaku, viņš izvilksies, jo apzināsies, ka vismaz mazas lietas viņš spēj paveikt.
