nu, papriecaajas beerni kaados pasaakumos, bet paraleeli kaa vecaaki taa beerni ai kaa iemaacaas, ka"vinjiem pienaakas"... un saak pieprasiit...
Ar tiem vecākiem tiešām ir negals. Tiem bērniem nedrīkst dāvināt labas mantas. Apģērbu no humpalām, kas nav caurs un galīgi novazāts, jā. Jaunus džinsus no veikala bezjēdzīgi - pēc mēneša humpalu bikses izskatīsies labāk, jo tas bērns pats nemāk savas drēbes sakopt, bet vecāki pret tām izturas tāpat, kā pret visām citām, ja vispār mazgā. Mantas, kam ir kāda tirgus vērtība - aizmirsti, tās bērniem atņems un pārvērtīs alkoholā. Nauda ir pēdējais, ko tādam bērnam dot. Ja viņš nepaspēs to iztērēt končās, viņam to atņems, ja paspēs, dabūs brāzienu, ka tā izdarījis. Un uz tiem, kas kaut ko iedod, arī vecāki bieži vien klūp virsū, ka par maz, pārāk vienkārši (Pārdot nevarēs) un kāpēc tikai bērniem, kāpēc ne viņiem? Kāpēc atnesa pārtikas paku, nevis naudu, galu galā. Tas, ka blakus ir bērns, neko viņiem netraucē un tad baigi nākas pārdomāt savu sakāmo un teikt viņiem, ka tas ir bērnam, lai bērns būtu paēdis, varētu mācīties un nekļūtu tāds, kā viņi. Tas skaidrojums ir vajadzīgs tam bērnam, jo, kā jau Tu saproti, vecākiem teikt vai neteikt - ja nav nauda, neviens arguments nav arguments.
Mēs ar vienu no tām skolām tagad strādājam. Bērni mājturības stundās taisa dažādas lietas, pa laikam rīkojam tirdziņus, nāk cilvēki, pērk - mācam bērniem, kā nopelnīt pašiem. Par iegūto naudu bērni pērk sev nepieciešamas lietas - zobu pastas, meitenes sev higiēnas lietas, arī to mēs viņiem mācam, ka vispirms nauda jātērē nepieciešamām lietām un tikai, ja paliek pāri - tam, ko gribās. Pamatā ar to nodarbojas audzinātāji. Tāpat viņiem māca, kā pagatavot sev vienkāršu ēdienu, kā mazgāt savas drēbes, kā darīt citas lietas, kas citiem liekas elementāras, bet šiem līdz skolas vecumam nav bijušas. Ja to dara tādā veidā, no tiem bērniem tiešām sanāk sabiedrībai derīgi cilvēki. Tas ir lēns, nogurdinošs un nervus paterējošs process, nākas domāt, kā maziem solīšiem bērnam parādīt, kā kaut ko darot, kaut kas paliek labāk. Ne ar visiem sanāk, bet ar vairumu tomēr sanāk, kad viņi sāk just to atšķirību - ka veikalā uz viņiem vairs šķībi neskatās, jo viņi ir tīri, normāli apģērbti un pieklājīgi, ka viņiem palīdz, ja viņi pieklājīgi palūdz. Smagākais tajā ir panākt, lai bērns vairāk tic sev un saviem panākumiem, nekā baidās no vecākiem. Ja tas neizdodas, viss darbs kaķim zem astes.
Un tas jau ir tas par to sabiedrības attieksmi kopumā - pret bērnu, kuru vecāki nav pienācīgi aprūpējuši, sabiedrība mēdz būt nenormāli nežēlīga. Un ja tas bērns neko labu neredz ne mājā, ne ārpus tās, tad tiešām - kas tur var sanākt?