Pagrūši iet ar to klausīšanos. Pirmās 10 minūtes izturēju.
Nu, kāpēc tik daudz nolieguma mēdz būt to cilvēku vidū, kas it kā gaiši cilvēki? Tas vienmēr ir pārsteidzis. Cilvēki, kas atraduši savu ceļu dzīvē. Cilvēki, kas sakās iepazinuši taisnību. Un tad šie cilvēki par citu veikumu sāk runāt "no augšas", no pozīcijas "tā nedrīkst". Atklāti sakot, gribas vienkārši novērsties. Jo, pat ja sava daļa taisnības tajā ir, veids, kā to izsaka, diemžēl liecina par negatīvismu, kas nemazinās. T.i., nav tā, ka izsaka kritiku un tad, lai objektīvi, arī to, kas patika. Bet cauri un cauri noliegums. Jau 10 minūtēs. Viens runātājs savu norunāja, otrs arī vairākus teikumus pateica, bet tikai viena veida sacītais. Un vēlreiz, pat, ja taisnība, tad, tik un tā, klausīties visu laiku tāda veida runas, ir vienkārši skumji. Ko tur vēl pateikt.
Pati grāmata ir lasīta. Mani īsti neaizķēra. Likās par daudz citātu un pietrūka personiskuma. Kā nopublicēta viena cilvēka citātu klade. Kas drīzāk liecina par šī cilvēka patikšanu uz kādu autoru sacīto. Un mēģinājumu padalīties. Kas ir labi. Jo, kāpēc gan neuzzināt kaut ko jaunu, negūt ierosmi palasīt tālāk pašiem citētos autorus.
Cienījama kopumā likās doma, ja pareizi uztvēru, ka cilvēki nav tālab uzreiz norakstāmi, ja viņiem dzīves ceļš aizgrozījies pie šķiršanās vai, ja kāds apjauš sevī minoritāti.
Un tas arī viss, ko atminos, sev guvusi no grāmatas...
