Sabiedrība patērē vizuālās un virtuālās šausmas. Tas jau izsenis visiem skaidrs. Filmas par slepkavībām, mediju TOP ziņas par kariem un šausmām utt. Kādēļ? Pamatā tādēļ, lai kustinātu ķīmiskos procesus organismā, nepieliekot nekādu fizisku piepūli. Tas, protams, ved purvā, bet kuram atkarīgajam gan tas rūp.
Pēdējā laika tendence LV - ziņas par pazudušajiem cilvēkiem. Vienmēr TOP lasītāko ziņu skaitā. Te nu rodas jautājumi. Daudz jautājumu. Primāri jau - vai kaut viens ir atrasts ar medijos aprakstīto info? Pieļauju, ka tas tagad ir topā un cilvēki izlasa, iet piesakās un meklē. Un šad tad atrod. Tas, protams, labi. Bērni, citi, kas paši sevi nepārvalda. Bet ikdienas pazudušo sērijās iekļūst dažādi vīreļi un sieveles spēka gados, ar maisiņiem zem acīm. Visi šausminās, pieraksta pilnus komentārus, beigās izrādās - zapojs parastais, vai vnk histēriska vecmāmiņa meklē savu 30gadīgo žlobu, kas neatskaitās par savām gaitām. Vai vajag publicēt par visiem? Kurš noteiks par kuru vajag, par kuru nē? Vai tas nav parastais āžiotāžas bums - tagad ir stlīgi ja nu ne gluži pazust, tad vismaz meklēt kādu pazudušo. Lai Dies dod, ka nevienam neviens nepazustu, protams.
Manā saprašanā kaut kas iet šreijā un mediji lielākajā daļā gadījumu audzē savus reitingus vai klikšķu skaitus, publicējot katru pieejamo infu par kādu pazudušo. Un sabiedrība ieplestām acīm to patērē. Citi sēž un raud traģisku iznākumu gadījumā.
Katru otro dienu taču kāds uz ceļa iet bojā. Par to nav tādas ažiotāžas, jo tas ir jau noticis fakts, tajā nav tik daudz adrenalīna, nevar "dzīvot līdzi" un šausmināties. Slimnīcās mirst vēl vairāk. Tas vispār sabiedrībai po, - nav action.
Līdzīga aina ar ziedošanām. Tas, protams ir daudz cēlāk, ka cilvēki beigās samaksā par to, ka šīs emocijas lietojuši.
Nevaru es akceptēt šos kampaņveida šausmu kultivēšanas pasākumus. Tādā veidā patiesībā tiek ļoti devalvēti tie gadījumi, kad tiešām vajadzīga sabiedrības iesaistīšanās. MHO
