Naktī mašīņas priekšā izlec ceļiniece, tāda blonda - vaidziņi, dupsis, nu konča, moš zinat. Davai lai es taisot logu vaļā, viņai kauč kāds pārsteigumiņš man esot azotē. Es purinu galvu. Šama taisa acis, kā pogas. Es savukārt ar žestiem, informācijas, ka saprata nav, rādu, ka ne vella es tādā suņa aukstumā ne logu, ne pat šaujamlūku vaļā netaisīšu un degunu ārā nebāzīšu, kas vēl nebūs, man vienam vajag? Vopšim kāp pie manis, rau man te silti, varam ij patusēt, ij bēbi nesteidzīgi uztaisīt. Nu tas viss ar žestiem, ko saprata, ko ne - hvz, bet mašīnā ierāpās. Nu es davai pedāli grīdā un uz mežu, lai pēc iespējas ātrāk šamā tiktu pie savu pārsteigumiņu rādīšanas un es savukārt pie savējo, nu Jūs sapratāt. Šamās čomi ar uz galvas nav krituši, saprot ka briest vētrains romāns, davai ieslēdz uz jumta diskotēku un vālē mums eskortu taisīt pakaļ. Tā mēs smuki pa tukšu Rīgu vicojam, šamā kaut ko stāsta drudžaini, laikam nocietusies uz vella paraušanu. Es ar uzskrullējies smaidu un māju ar galvu - idille....
09.00. izlaida. A ko ir ko piešūt? Nav. Atcerēsies mani zaķis gan uz visu mūžu.
Lai vienmēr ir kāds, kas par Tevi atcerās! Prozit!