Man ir sava recepte.Lai gan uzskatu sevi par normāli kārtīgu - t.i. lietām ir savas vietas gan mājās, gan darbā, tomēr dažreiz lietām patīk nebūt viņām paredzētajā vietā.Ja pameklēju un nav, tad vienreiz lēni un mīļi saku:
"Lūdzu, atslēdziņ, (cimdiņ, cepurīte, grāmatiņ utt.) , parādies!"
Nav vēl bijis, ka meklētā lieta neparādītos redzes lokā.Vienkārši - kamēr tā mierīgi saku, prāts nomierinās, jo tomēr - nav tak patīkami kaut ko tajā brīdī vajadzīgu neatrast - un mierīgi paskatoties, pēkšņi zudeklis top ieraugāms.
Par mistiku - neticu, ka eņģeļi vai mirušo gari nāktu un krāmētos ap ēnu kārbiņām...
