Čīkstēšana

[tas_pats_lv]

Es laikam esmu sliktā, jo gaudotājus, čīkstētājus un vaimanātājus neuzklausu.

Hmzs, mani nodarbina jautājums, vai kāds kādreiz ir aizdomājies par objektivitāti? Varbūt cilvēkam patiesi ir objektīvs iemesls gaudot, čīkstēt un vaimanāt? Vai tas patiesi nevienu neinteresē?

[tuk]

Gaudošana, čīkstēšana un vaimanāšana, īpaši publiska,
ir īstais paņēmiens kā ko mainīt uz labu

[daddy]

Gaudošana, čīkstēšana un vaimanāšana, īpaši publiska,
ir īstais paņēmiens kā ko mainīt uz labu

Nepļurksti, katrs zina, ka pačīkstot (vai nolamājoties) vieglāk paliek. vismaz uz brīdi!

[tuk]

Nepļurksti, katrs zina, ka pačīkstot (vai nolamājoties) vieglāk paliek. vismaz uz brīdi!

Gaumes jau dažādas
Pieļauju, Tev patiktu un raisītu vien cieņu, ja sieva apkārtējiem nemitīgi čīkstētu
ar kādu draņķi un sūdabrāli kopā jādzīvo, Tu vien priecātos,
re, kā nolaiž tvaiku, sievai kļūst arvien labāk un labāk ...
Kā nu kurā ģimenē pieņemts, ir arī šādas manītas.

[daddy]

čīkst visas durvis, atvainojos, sievietes

dažreiz pietiek ar ieeļļošanu, citrreiz jāmaina... tāda ir dzīve   es uz to skatos filozofiski, jo apzinos, ka pat dimantu pilnīgi bez skaņas nevarēs noslīpēt ...nemaz nerunājot, ka trinot cirvi ir traka skaņa un dzirksteles lec

[tuk]

Labi ka visas pazīsti

[daddy]

Labi ka visas pazīsti

Kāda Tavuprāt būtu pietiekama kopa, lai varētu izdarīt vispārinošus secinājumus?

[Bobs]

katra sieviete vēlas būt īpaša un neatkārtojama, līdz ar to katrs čīkstiens ir unikāls un nav ko te vispārināt

[daddy]

katra sieviete vēlas būt īpaša un neatkārtojama, līdz ar to katrs čīkstiens ir unikāls un nav ko te vispārināt

KĀ ES PATS NEIEDOMĀJOS!!

[dille]

Patiesības labad jāska - čīkst arī vīrieši. Nu labi, ne gluži čīkst, bet vairāk ņaud, nīd, burkšķ, īgņojas.
Bet es nebūt nevēlos teikt, ka tādi ir visi
Nu ikviens mēs atbilstošā situācijā pazūdāmies par kādu neveiksmi, notraušam asaru par kādu bēdu.

Hmzs, mani nodarbina jautājums, vai kāds kādreiz ir aizdomājies par objektivitāti? Varbūt cilvēkam patiesi ir objektīvs iemesls gaudot, čīkstēt un vaimanāt? Vai tas patiesi nevienu neinteresē?

Kas ir šo gaudu un vaimanu mērķauditorija? darba biedri, kaimiņi, draugi,  radi ?
Atbilde ir - TAS TIEŠĀM NEVIENU NEINTERESĒ, ja cilvēks vēlas nonstopā žēloties.
Ar sev sensitīvu informāciju padalās ar pašiem, pašiem tuvākajiem. Un arī tur ir jālimitē žēlabu daudzums.

[tuk]

Tie nemitīgie idētāji ,cik novērots, gan nekādu cieņu neiemanto, drīzāk gan pretēji.

[daddy]

Tie nemitīgie idētāji ,cik novērots, gan nekādu cieņu neiemanto, drīzāk gan pretēji.

Kurš teica, ka viņi tādā veidā cieņu meklē??
Viņi ir pašpietiekami cilvēki - lolo savu problēmu un gatavi ar visu pasauli dalīties ar to, kura bieži vien nemaz problēma nav.

[taj]

Ar sev sensitīvu informāciju padalās ar pašiem, pašiem tuvākajiem. Un arī tur ir jālimitē žēlabu daudzums.

Laikam jau jāpiekrīt vien ir. Pati esmu saskārusies pāris reižu dzīvē, kad kaut kas bija noticis un čīkstēju (rezumē, kāpēc, - jo tobrīd man bija aktuāli, bet patiesībā neapzinājos, kā tas no malas izklausās, ka atkal un atkal par vienu un to pašu vaimandieniņ garā), ka man teica, nu pietiks reiz, un es sadzirdēju, padomāju, pietika. Vienlaikus, tas ir veidojis arī manis pašas uztveri, un es īsti neizprotu, ja kaut kas tiek čīkstēts bez apstājas, regulāri, gadu no gada. Vai nu tad ir jāatzīst, ka ir tomēr vajadzīga palīdzība, un nav jānomelno psihoterapija, jo... citādāk sanāk, ka netiešā veidā psihoterapeita pienākumi tiek uzlikti tiem, kas uzklausa. Nu davai, satiekamies, bet runāsimies galvenokārt par mani un manām problēmām. Cik ilgi tā? Precizējot, runa par to, ka tas notiek ilgtermiņā, mēnešiem ilgi vai gadiem.

Save

[taj]

Tie, kuri uzklausa - jūs to tā aiz pieklājības?

Reizēm nepamani to robežšķirtni, aiz kuras sākas tas, ka uzklausīšana jau ir pamatīgi ieilgusi un sāk atņemt emocionālos spēkus, ka iestājas uzklausīšanas izdegšana...

Nesen lasīju rakstu ar atsaucēm par depresiju. Un tā doma, ka cilvēkam vajag ļaut izrunāties. Bet, ka pat (galvas) ārstiem ir motīvs, lai kādreiz cilvēks tomēr pats iemācītos tikt ar sevi un savām domām galā. Dažiem patstāvība var iestāties pēc pāris mēnešiem, citiem tas prasīs gadus. Tomēr motīvs ir tieši - vēlāk spēt pašiem tikt galā. Vai arī izvēlēties medikamentu terapiju. Nesaku, ka uzreiz. Nesaku, ka nevar pačīkstēt šad tad. Var un vajag. Padalīties iespaidiem, nenoklusēt. Bet ne monologā un visu laiku.

[tuk]

Kurš teica, ka viņi tādā veidā cieņu meklē??
Viņi ir pašpietiekami cilvēki - lolo savu problēmu un gatavi ar visu pasauli dalīties ar to, kura bieži vien nemaz problēma nav.

Nu sorry, a tēma, tēma ta par ko?