Ar sev sensitīvu informāciju padalās ar pašiem, pašiem tuvākajiem. Un arī tur ir jālimitē žēlabu daudzums.
Laikam jau jāpiekrīt vien ir. Pati esmu saskārusies pāris reižu dzīvē, kad kaut kas bija noticis un čīkstēju (rezumē, kāpēc, - jo tobrīd man bija aktuāli, bet patiesībā neapzinājos, kā tas no malas izklausās, ka atkal un atkal par vienu un to pašu vaimandieniņ garā), ka man teica, nu pietiks reiz, un es sadzirdēju, padomāju, pietika. Vienlaikus, tas ir veidojis arī manis pašas uztveri, un es īsti neizprotu, ja kaut kas tiek čīkstēts bez apstājas, regulāri, gadu no gada. Vai nu tad ir jāatzīst, ka ir tomēr vajadzīga palīdzība, un nav jānomelno psihoterapija, jo... citādāk sanāk, ka netiešā veidā psihoterapeita pienākumi tiek uzlikti tiem, kas uzklausa. Nu davai, satiekamies, bet runāsimies galvenokārt par mani un manām problēmām. Cik ilgi tā? Precizējot, runa par to, ka tas notiek ilgtermiņā, mēnešiem ilgi vai gadiem.
Save