Vai zvans "Kā iet?" ir grēks, jo darbs pirmajā vietā?

[itta]

Vakar bija kaada saruna, kura lika apdomaat...

Muusdienaas daidzi saka, ka tuviniekus ir izaudzinaajusi nezvaniit un netrauceet pirms nav kas nopietns atgadiijies... es katreiz domaaju par to, kas ir svariigi un nopietni? Jo reizeem svariigi ir dzirdeet vienkaarsi balsi, lai nesekotu, kas tragjisks... cik biezi peedeejos gados aiziet cilveeki un tuvinieki tik vien kaa speej teikt, ka viss bija peeksnji, mees neko nemaniijaam un mums neko neteica, bet varbuut tas arii tas, ka esam izaudzinaajusi netrauceet???

[ineshuks]

Man taa nav... sazvanamies arii vienksarshi taapat...

[Minne]

Nezinu, nepazīstu nevienu, kurš būtu tā audzināts vai bērnus tā audzinājis, tiešām.

Bet, ja Tava doma bija - nezvanīt bez svarīga iemesla darba laikā, tad tā nu ir galīgi cita opera. Tāpat kā es stundas laikā bērnam nezvanītu, lai "balsi dzirdētu", tāpat arī man nedrīkst zvanīt darba laika, lai vnk papļāpātu.

Un darba laika nodalīšanai no privātam lietām nav sakara ar to, ka cilvēki atsvešinās un nezina viens par otru svarīgas lietas

[Afrora]

Man ar tā nav. Ar ģimeni (mammu un māsu) sazinos katru dienu. Cik daudz viņas stāsta ... nu tā ir katra paša darīšana. Ja man ko noklusē nu tad ... nē nu tad neko

[taj]

Saziņa arī var noritēt dažādi. Piemēra pēc, ja darbs ar cilvēkiem un vislaik jārunā, nu var negribēties vēl telefonsarunas. Bet ir tad arī sms un e-pasti, facebook u.tml. Zināt, ka ar cilvēku ir OK vajag, bet, ja cilvēks tuvs, tad var ar sapratni noreaģēt uz īpatnībām arī saziņas faktorā.

[tuk]

Šķiet tur attiecībās kā tādās kas ne tā, ne vaina zvanos...
Bet nu mēra sajūtai arī jābūt..., jājūt, kad sākas lieka uzbāzība, vai kontrole, vai ziņkāre...
Tad arī tuvinieku audzināšana vai drīzāk pāraudzināšana atkritīs

Arī regulāri sazvanāmies. Katru dienu ar visiem gan nē.
Mēdz būt periodi kad biežāk, kad retāk, kā sanāk un kādi apstākļi.

[Luīze]

Es zvanu tikai tad, ja ir ko teikt. Man nepatīk gari pļāpāt pa telefonu par neko. Un neesmu pieradusi visiem atskaitīties par visu.


Māsa gan mammai katru vakaru zvana, tur jau mammai atkarība izveidojusies no māsas zvaniem. Ja māsa kādu vakaru nepiezvana, tad mamma ir satraukusies, zvana man.

[fiasko]

Privāti zvani par kā iet? darba laikā man nepatīk un pati arī tā nezvanu. Tam domāts vakars vai svētdiena, kad sēžu ērtā dīvānā, blakus suns, kam varu vēderu kasīt

Darba laiks ir darba laiks. Protams, nākas kādam piezvanīt vai kādreiz atbildēt, bet tas tā fiksi tiek nokārtots un viss. Pļāpas par dzīvi paliek citam laikam.

[reno]

Dažreiz bija grūti saņemties piezvanīt -zini, ka vajag, bet nav spēka uzklausīt jau apmēram zināmos tekstus

[taj]

Reno, pārmet, ka zvani, vai arī dažreiz grūtāk saņemties ikreiz uzklausīt par nebūšanām?

Man vairāk otrais. Zinu, ka cilvēkam gribas izstāstīt... Arī detaļās. Un ikreiz. Bet, ko man iesākt, jo, ko gan varu atbildēt katru reizi atkal un atkal no jauna.

Tā ir tāda kā zemsvītras piezīme par to, kā katrs jūtamies savā dzīvē un, vai saskarsme ar otru vairāk ietiecas abpusējā dialogā (tas ir tas priecīgais gadījums, kad ir arī attieksmes ziņā tāda ka saskaņa, abpusēja sapratne) vai tomēr gadās monologā.

Nesaku, ka viens vai otrs variants ir noteikti labs vai slikts. Bet "pagale viena nedeg" tomēr. Vārdos un attieksme ir reakcijas uz reakcijām. Tie nav tikai argumenti. Tur ir sajūtas. Un sajūtas drīkst būt, kādas ir. Bet otrs pie pašu sajūtām nav vainīgais. Tas tā, maza pārdoma tāpat vien.

[reno]

grūti saņemties uzklausīt -bet tas jau tagad pagātnē.
Ir jau vēl vectantes, kam vajadzētu piezvanīt...


Bet tā jau cita tēma -vai grēks, ka nepiezvana

[tuk]

Aizdomājos, ka manu tuvinieku vidū čīkstētāju nav, drīzāk pat otrādi.
Reizēm kā ar “stangām“ jāvelk laukā kāda nojaušama problēma,
ja zinu- spēju atrisināt, palīdzēt.
Varbūt tādēļ viegli komunicēt...

[Emīlija]

Katru dienu sazvanīties? Tad labāk nošaujiet mani.

Zinu cilvēkus, kam telefons gluži vai pie auss pieaudzis. Zinu tādus, kas katru dienu ar mammu sazvanās. Tā jau, protams, katra paša darīšana, bet ne man ko teikt katru dienu, ne arī patīk pa to telefonu pļāpāt. Pļāpāšabnai ir brīvdienas. Ikdienā- ja ir kas pārrunājams.

Atceros ka vecākā meita gribēja ieviest ikvakara piecminūti skaipā, jo viņas vīrs tā dara ar  saviem vecākiem. Teicu - atslābsti. Nez, nav vēl tas vecumposms laikam, kad visa dzīve ir šis viens bērna zvans dienā. Man pilnīgi pietiek ar īsām skaipa ziņām ikdienā un skaipkonferenci brīvdienā. Ja sanāk. Ja nesanāk, ar nav bēda. Saikne no tā nepazūd.

Jaunākā gan bieži zvana, bet nepar "kā iet". Vkn viņai daudz stāstāma, un tad kādu recepti vajag, un tad to, un tad šito, un kurus kaltētos tomātus labāk pirkt gemosā...

Vārdsakot, mākslīgas un uzspiestas sazvanīšanās mums nav ne ar bērniem ne vecākiem

[ragana]

Ar mammu sazinos katru vakaru. Ne gluži tāpēc, ka man ļoti gribētos parunāt, bet aiz tā iemesla, ka mamma ir veca un dzīvo viena. Domāju, ka kaut nedaudz ir jābūt klātesamības sajūtai, ja tādas nav ikdienā. Sajūtai, ka neesi viens uz šīs pasaules. Šādā veidā es varu saprast ikdienas noskaņojumu, veselības srtāvokli un citas būtiskās lietas.
Īsāka vai garāka saruna, kā kuru reizi sanāk, tam pat nav būtiskas nozīmes. Uzklausu, kas labs pagatavots vakariņās, kādus darbus sastrādājusi baltā mince, uzvaicāju kādu mazu padomu virtuves lietās (kas man gan nav īsti vajadzīgs, bet liek mammai justies vajadzīgai). Tāda ir šīs komunikācijas būtība.

[...(cita)]

Un droši vien mammai tik pat svarīgi zināt, ka ar Tevi viss daudz maz labi, kas arī ir būtiska šādu zvanu nozīme...