Braucam mājup,pretīm kkāds tumšs busiņš,uz busiņa jumta sēž pārbijies KAĶIS.
Visi momentā nolemjam,jādzenas pakaļ,jāglābj nabaga dzīvnieku.
Tā nebija pat minūte,bet likās ilgi. Riskējot izraisīt avāriju,midžinām priekšā raļļojošā busa šoferim,bet jams laikam domā,ka esam lecīgi,un kāpina ātrumu.
Tur vēl pagadās traktors,un bariņš skrejošu meiteņu,nesamies kā traki,jo busiņš mūk.
Kad tiekam blakus šoferim,vicinos ar rokām,lai apstājas(taure mūsu vāģīm nepīkst). Šoferis kko dikti runā ar savu kundzi,un mani neredz.
Kliedzu savam šoferim,lai apdzen.Apdzenam,busiņā saprot-jāapstājas.
Manējie skrien rādīt,ka uz jumta šūmahers. Es skatos no mašīnas,kā dāma mīļi paņem minku no jumta. Neizturu,izlecu,pa gabalu saucu-jūsējais? jā esot viņējais.
Kāpjam mašīnā,cērtam riņķi,man asaras pa gaisu..tajās 2-3 minūtēs gonkošanas,tāds uztraukums,jo kaķis nemitīgi lūkoja nolēkt,faktiski mums ceļā..
Vēl atceļā satiekam laimīgi izglābtā minka saimniekus, smaidi, mājieni,fūūū.
Cik maz vajag,lai būtu prieka asaras...par to otro versiju nu jau nedomājam.
