Ka jau visi atceras no padomju laikiem, kad vienīgo patiesību padomju savienībā stāstīja par Latīņameriku un Dienvidamerika, bet kas likās tik neticama, kā tad labi ģērbtie demokrāti ASV varbūt tik necilvēcīgi, kaut arī bija retā patiesība, kas padomju savienībā vispār bija pieejama, tad Latīņamerika un Dienvidamerika ir ASV koloniālo interešu zona. Un koloniālās interesēs šai reģionu ap 1990 gadu padarīja revolucionāru. Galu galā uz šo brīdi, Dienvidamerikā un Latīņamerikā tikai Kolumbija ir palikusi pro-ASV valsts, jo Kolumbijai vajag lai ASV ieguldītu savu naudu cīņā pret FARC u.c. militāro revolucionāru piekoptās kokaīna ražošanas militārā apkarošana. Pārējās valstis šai reģionā ir vai nu miermīlīgi oponējošās līdz vardarbību oponējošas. Un kā jau no Panoramas visiem labi zinošiem, tad ASV naidīgās CIP rokas vel joprojām Dienvidamerikai un Latīņamerikai miermīlīgi iet savu ceļu, kaut vai piemēram: apvainoja korupcijā demokrātiski Brazīlijā ievēlēto sarkano partizāni Rouzveltu (atminēsimies futbola mudiālu), ko CIP "demokrātiskā" ceļā atcēla.
Bet nu Dienvidamerikā turpina cīņu pret par savam tiesībām un neatkarību no ASV interesēm, ir sevišķi laikā, kad ASV ārpolitika draud palikt īpaši kolonizatoriskās pateicoties īpaši prātīgajam iedvesmotajam Trumpim un viņa ģimenei.

Un tagad Dienvidamerikai ir jādomā kā aizstāvēt savu ceļu. Un šais dienās izcēlās trīs nemieri Dienvidamerikā. Maduro Venecuēlā taisa specifiskus līkločus, Urugvajā dedzināja parlamenta ēku un Franču Gvinejā bija sociālie nemieri, ka pat ASV neieteica turp doties.

Tā kā cīņa turpinās!