Tieši 7.00 vāvernājs nāk purināt lazdas. Sēžot un malkojot rīta kafiju var redzēt lielu daļu no lazdu krūmiem, kuri sastādīti kā dzīvžogs kādus 30m no mājas. Vispirms ievēro līgojošus lazdu zarus, tad var ieraudzīt arī tuklo vāvernāju.
Vakar no rīta vāvernājs izpildījās pa pilnu programmu.
Vispirms ieraudzīju lazdas purināšanos, tad arī pašu vāveri. Vienā brīdī vāvernājs noskrēja zemē un lēni (!) aulekšoja uz mājas pusi. Pusceļā gadījās veca ābele un bariņš strazdu, kuri kašājās turpat zem ābeles. Zvērēns -tinka, tinka, tinka - atlēkšoja līdz ābelei, nogrāba vienu strazdu aiz astes, sapurināja, viss strazdu bars pajuka uz visām pusēm, tajā skaitā arī sapurinātais. Tikām vāvernājs saimnieciski kašājās zālē, kaut ko čubināja, ošņāja. Mellā kuplā aste diži izslieta gaisā.
Tad tikpat veikli -tinka,tinka,tinka - vāvare aizlēkšoja atpakaļ lazdās. Pēc minūtes lēkšojiens uz ābeles pusi atkārtojās. Strazdi jau laikus pašķīda kur kurais. Atkal kuplā aste paslējās, bet pati tumši rudā vāvere rušinājās pa savītušās zāles kumšķiem.
Kad vāvere atkal lekšoja uz lazdām, ievēroju kaut ko dīvainu. Esam pieraduši, ka kājas zvērēniem ir zem ķermeņa. Šitai vāverei puncis bija pa vidu un kājas ķermeņa sānos - kā ķisena stūri. Laikam tāpēc lēkšošana izskatījās samērā komiska.