Atkal kaut kāda dīvainā vasara...
Iestājās baiselīgs karstums un sirsnīgi piesaucām visus kaķu dievus, ka taču vajag kādu lāsīti veldzes. Nu kō, debesu kanceleja vienmēr un visu dod dāsni - ja sērgu, tad kovidu, ja karu, tad riktīgu jezgu pa pusi pasaules, ja lietu, tad tā, ka viss mirkst.
Piecdienas pēcpusdienā braucu mājās tā paagrāk, izbraucot no zvērudārza (kur bērnus pa dienu atstāj) uz mājas pusi, redzu baiso ūdens stabu no debesīm uz zemi. Visapkārt saulīte, daži tumšāki mākoņi, bet no viena mākoņa uz zemi tumši pelēks stabs. Novērtēju virzienus un pēc aprēķiniem sanāk tieši manas mājas virzienā. Man vēl kilometri 8 jābrauc, varētu kļūdīties ar līkumiem, attālumu.
Piebraucu 3 km no mājas, kur jānogriežas uz zemesceļu, nolēmu uztaisīt bildi, jo stabs tāds plānāks kļūst, sadalās pa vairākām strūklām. Kamēr dabraucu da mājai, stabs aizlīdis tālāk uz poligona pusi, nolijis vien mazs drusciņš. Nu nekā, sauss atkal, a tā vajag lietu... Paiet stunda un sākās vāšprāts - koki lokās līdz zemei, lietus BIEZĀS šaltīs, krusa... Isi sakot, 20 minūtēs visriņķī viss pludo, kaut kur kādā jumta spraugā ar vēju sit iekšā lietu un vienā istabā no griestiem līst ūdens tērcīte. Virs galvas zibens, cauri pērkonam knapi var sadzirdēt sikuma pārbiedēto balstiņu ''ome, vai mēs mirsim?''.
Sūdu rallā mēs mirsim! Ome ir īsta ragana! Un mūsu mājai nekas nekaitēs, ejam burvestības taisīt! Ķēķī šo to var atrast ar ko sīkumu pārliecināt - jodu, cieti, kālija permanganātu, etiķi, sodu. Skaisti un krāsaini. Asaras no sabiedētā sīkuma vaiga nožuvušas, negaiss pārgājis un var iet basām kājām pa peļķēm bradāt.