Sēdi dārzā brezenta krēslā (nu ļooti ērti šēzlongi pa 19 eiro depiņā!), lasi grāmatu, pie gaiši zilas debess bišku nepilnīgs mēness, kāds rets putns zibenīgi pārlaižas no mežiņa dārzmalas dzīvžoga eglē, kaut kur attālos kaimiņos aizgūtnēm rej suns, putnu balsis pavisam klusas.
Vienā brīdī saklusušo vakaru pēkšņi izbrēcina vardes! Kā var šitik skaļi kurkstēt!?
Atraujies no grāmatas, jo uzvēdī vakara mitruma un zemes mitruma smaržu sajaukums. Un tajā pašā brīdī pret vakarīgajām debesīm vērstais skats piefiksē ātras, šaudīgas, melnas švīkas, uz robežas ar kaut ko sirreālu auss uztver tā kā pīkstienu, tā kā čirpstienu - ooo, sikspārņi sabizojušies!
Man tā vienmēr bijusi mistērija - nelepojos ar izcili labu dzirdi. Vismaz attiecībā uz mūziku man viss ''smagā gala'' zoodārzs pa ausīm izbradājies. Bet. Nepareizi izdziedātas notis saklausu itin labi. Un sikspārņus dzirdu. Un nakts vidū varu iet meklēt otrā istabā atstātas elektroietaises, kuras pat izslēgtas dūc.