Esam tālu no dabas aizbizojuši

[Zigfrids]

Tad sīļiem būs labi daudz, ko ēst.

[Camma]

Divi gadus atpakaļ Austrijā nopirkās pupiņu sēkla - šogad saaugušas kā mūris un tik ražo un tik ražo. Vakar vēl pēdējās šodienas pusdienām saplūcu. Atradu sauju jau sakaltušu pākšu - fiksi šķinu nost, lai nesāk pūt, un noglabāju nākampavasarim. Šitā ir štelle!.
Smejies vai raudi, bet vēl no lauka novācu arī pēdējo tomātu ražu. Un ķirbji! Tādi mazi, smuki, strīpaini kā sivēni.
Kamēr ar tomātiem ņēmos, dzērvju kāsis pārlaidās.
Šorīt kāds nelietis vīnogulājos pie loga cūku kāva - ir aizdomas, ka sīļi, tiem balsis skaļas.

[Camma]

Šorīt dārzā kaut kādi sveši suņi, koška nīgri rūkā un tinas pie kājām. Eju tik tālāk uz sirsniņmāju, a tur nevis suņi, bet buki! Atnākuši izlūkos, vai būs gana ābolu sakritis.

[Bobs]

Šorīt dārzā kaut kādi sveši suņi, koška nīgri rūkā un tinas pie kājām. Eju tik tālāk uz sirsniņmāju, a tur nevis suņi, bet buki! Atnākuši izlūkos, vai būs gana ābolu sakritis.

nepieķēzī gruntsūdeņus 

[Camma]

Tu to suņiem, kaķiem, bukiem vai stārķiem?

[Bobs]

par Tavu sirsniņmājiņu. Nevar būt, ka Tev atsevišķa, brīvi stāvoša havaja (mājiņa) ar ūdens klozetu un apkuri

[Camma]

A kas teica, ka bedri nevar betonēt?

[Bobs]

A kas teica, ka bedri nevar betonēt?

var, bet betonēšana nozīmē aizbizošanu no dabas

[reno]

lūk ūdensklozeta havaja gan gruntūdeņus vairāk pieķēzītu, ja iesūcinātu gruntī
Ja smuka bedre smilšu pakalniņā, ka aizber un rok blakus citu -par ko nē? Tik ziemā gan tomēr tā salīgi tādā mazmājiņā. Bet pie visa jau pierod

[Camma]

Nūūūū... bet lai nu iet arī.
Sirsniņmāja ārā sākumā var likties kā nez kāds arhaisms. Bet ir sava deva romantikas.
Mūsu lauku māja nav diži liela platībā, līdz ar to arī mazmājiņa iekšā ir maza kā pieckapeika, blakus virtuvei. Ja tur kāds izdomā ievilkties, kad saime sēž pie galda, nekas skaists nebūs. Drīzāk esam pieraduši lietot iekšas mazmājiņu gadījumos, kad āra ''pakalpojums'' nav saniedzams - baisā salā, naktī, trakā lietū, lietotājs saslimis.
Āra labierīcību uztveru kā iespēju vēl reiz pabūt dabā - tā redzi burvīgus saullēktus, silstošu (kūpošu) šķūņa jumtu, buciņus, kaimiņu suni apgaitā, briestošus lietusmākoņus jūras pusē, nosārtojušos kļavu, zaķu pēdiņas sniegā. Uzskaitījums bezgalīgs, jo katra diena un pat stunda nes ko jaunu un skaistu.
Vēl pie plusiem jāmin tas, ka nav katrreiz jāiet iekšā - saime paliela un teritorija arī nav mazdārziņu 600m2 un katru reizi no šķūņa vai dārza auļot mājā un piedrazot ar tikko pļautu zāli, dārza zemēm vai skaidām saimniecēm neliktos īsti labi.
Ja kādam vēl ir šaubas, tad kā pēdējo punktu varu minēt burvīgo siltuma sajūtu, kad no aukstuma būdiņmājā ienāc lielajā mājā...
Sakiet ko gribat, bet bez sirsniņmājas visa lauku māja būtu bez ... sirsnīguma. Šitā vot.

[reno]

Esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka tavā sirsniņmājiņā var sēdēt pie atvērtām durvīm

Es varu kaut ko sajaukt, kura slavenā zviedru aktrise savā grāmatā jūsmo par mazmājiņu uz Bergmaņa salas, kur var sēdēt un vērot šēras un jūru

[Camma]

Ir pastāsts par sirsniņmāju.
Kādreiz sensenos laikos būdiņmāja bija mantojums no vecajiem saimniekiem - šķība, greiza dēļu konstrukcija dārza malā, bez pamata, uztupināta zemē izraktas šķības bedres malā. Konstrukcijas durvis knapi turējās kopā un būdas mugurējā sienā bija kaut kas līdzīgs logam - pareizāk sakot, ambrazūra, pa kuru stāvusčurājošie varēja vērot kolhoza lauku plašumus.
Ja kolhoza lauki tika apstādīti ar kultūrām, kuras likās ēdamas vietējām mežacūku populācijām, tad gājiens uz būdiņmāju varēja būt arī ar piedzīvojumiem - kustoņiem viens divkājis nelikās nekāds bieds un nakts laikā bariņš cūku varēja būdiņgājēju nonest no kātiem pat nemanot.
Nu, ja rukši siro bez aiztures, tad grēks to neizmantot. Viens no tābrīža mājas iemītniekiem sadomāja kādu ruksi nomedīt. Nebija jau nu gluži tā, ka cūķi vazājās nepārtraukti, medījumu vajadzēja gaidīt. Kur nu vēl labāka gaidīšana, kā sēdot būdiņmājā ar smakas aizsegu un redzeslauku gandrīz 360 grādos. Vienā reizē tak to cūķu baru sagaidīja pietiekami tuvu un blieza no diviem stobriem uz dullo bara vidū. Loģiski, ka bars satrūkās un metās bēgt. Kā bija, kā ne, bet viss ap 30 galvu bars ar visu švunku metās nevis uz klajo lauku, bet uz dārzu... un uz būdiņu, kas ceļā dārzam. Švakā konstrukcija tika nonesta nafig - apgāzta uz mutes (durvīm). Kā par spīti ļumīgā konstrukcija visos virzienos izrādījās negaidīti spēcīga un vienīgā brīvā izeja bija poda caurums...
Pat nezinu, kas bija briesmīgāks - neveiksmīgā mednieka izskats, nešķīstā gānīšanās vai būdiņmājas neesamība sekojošajās divās nedēļās.

[kvadra]

Ui, Camm...
Sen nebiju šitā izsmējusies 

[ragana]

Nē, man par šīm sirsnīgajām mājiņām nav nekā laba ko teikt. Tu cilvēks naktī guli, attopies no vajadzības, aun kājas, velc pufaiku un ziemas salā drebinies uz auksta dēļu troņa. Un piedevām aromāts....
Bērnībā šos priekus pieredzēju. Paldies. Kā jau bērnam, man bija ļoti dzīva iztēle, un katru reizi, kad tā vajadzēja izstaigāt, es pilnīgi sajutu garu, tievu roku, kas man stiepās pakaļ no cauruma.

[Camma]

Nu redz, aromātam līdz kūdras lāpštele uz sava ''darījuma''.